Liekulība kaitina. Vairāk par politiķu liekulību droši vien kaitina tikai skolotāju, baznīckungu, zinātnieku, dzejnieku un visu citu "dvēseles inženieru" liekulība. Nupat kā jaunatklājums atkal parādījās vēsts, ka pusaudžiem no Latvijas vēstures galvā putra. Taču valdības nodomu, sākot ar 2011./2012. mācību gadu, pasniegt Latvijas vēsturi kā atsevišķu priekšmetu, vairāki skolotāji un vēsturnieki uzskatot par populistisku un politizētu, jo argumentētas diskusijas par to nav bijis.
Es uzskatu, ka publiska diskusija par šo tēmu ilgst jau vairākus gadus. Tā ir jūtama. Tēma ne vienu reizi vien tikusi pieminēta jo daudzu sabiedrisko organizāciju rezolūcijās (sākot ar represētajiem un beidzot ar dažu partiju programmatiskiem nolūkiem), tā tikusi piesaukta atsevišķiem Latvijas vēstures faktiem veltītās konferencēs, par to izteikušies visdažādāko sabiedrības slāņu pārstāvji. Arī skolotāji.
Tad jājautā, kāpēc jūs, skolotāji, vēsturnieki, zinātnieki, neesat vīžojuši šo diskusiju laika gaitā no politizētas un populistiskas padarīt profesionālu un argumentētu? Kuras partijas atļauja jums bijusi vajadzīga, lai paustu savu profesionālo uzskatu par labu Latvijas vēstures atsevišķai mācīšanai vai pret to? Ja esat pilsoņi, nevis sava resora pakalpiņi, kura birokrāta atļauja jums vajadzīga, lai radītu argumentētu bāzi vēstures efektīvai mācīšanai? Kur publiski, kādā sociālā, tautsaimnieciskā rezultātā redzams jūsu pašu profesionālisms? Līdzšinējā vēstures (matemātikas, ķīmijas...) mācīšanas efektivitātē?
Kāpēc, būdami it kā organizēts sociāls kopums, jūs līdz šim neesat novērsuši resora stulbumu, kas traucē šo efektivitāti nodrošināt? Divdesmit atgūtas neatkarības gados te pieaugusi paaudze, kurai, kuras mūsdienīgai domāšanai šodien pienāktos dominēt Latvijas politikā un tautsaimniecībā. Šai paaudzei it kā bija pašsaprotami jābūt attiecīgi izskolotai, izaudzinātai. Kāpēc tajā arvien dominē postpadomju motivācijas un brīvība te lielā mērā nozīmē nevis savākšanos, bet izlaidību attieksmē pret sevi, savu tuvāko, arī pret savu zemi un valsti? Es uzskatu, ka vienlaikus te jārāda ar pirkstu gan uz politiķiem, gan intelektuālo eliti, "dvēseles inženieriem", profesionāļiem, ekspertiem... Jo tie ir bijuši pārāk gļēvi, profesionāli pārāk impotenti, lai nodefinētu politikas elitei valsts un sabiedrības stāvoklim, tās mērogam atbilstošas politikas pasūtījumu. Un pastāvētu uz to. Pietika dūšas deviņdesmito gadu sākumā noknābt padomju režīmā to, kas bija nolemts mirt. Bet pietrūka dūšas noknābt to, kas no tā palika dzīvs un mita pašos. Šīs liekulības rezultāts tad arī ir šodienas Latvija.
Latvijas vēstures vai – plašāk – Latvijas īpaša nemācīšana, manuprāt, ir diversija. Latvijas izglītības sistēma un tāpat Latvijas politika, manuprāt, apzināti tiekušās pārvietot cilvēka un sabiedrības atbildības centrus ārpus cilvēka un sabiedrības. Lai cilvēks un tauta skatītos uz vietu, par kuru tiem jāatbild, itin kā no malas. Lai tie nejustos šajā, savas atbildības vietā kā pasaules centrs. Lai tos kā bandiniekus, kā pagales bez saknēm varētu viegli pārkraut te vienā, te citā noskaņojumā pret nacionālu valsti, lai dzimtenes jēdziens, cik tik var, izplūstu.
Te nav svarīgi, cik briselēs esam sastājušies, kā paplašinās mūsu identitātes ietvari. Svarīgi, vai mēs gatavojam sevi šīm briselēm kā pašapzinīga, pašatbildīga tauta vai kā rātnu aunu kontingents jauniem ārējiem ganiem. Kurā gadījumā mani vairāk interesēs pasaules konteksts, lietu un vēstures notikumu samērs pasaulē? Vai tad, kad es, zinādams Latvijas lietu un notikumu cēlonību, gribēšu noskaidrot, kā Latviju labāk, pašatbildīgāk iekārtot pasaulē, vai arī tad, kad man galvā būs zinīga nekatra vienaldzība pret katru vietu uz pasaules? Man šķiet, ka otrā gadījumā es savas labās vietas uz pasaules izvēlēšos pēc principa ubi bene, ibi patria un dzīvošu tur, kamēr ganības būs noēstas un akas sausas. Pēc tam saskaņā ar skolā iegūto pieeju vēsturei meklēšu ko labāku. Jo nebūšu ne mācīts, ne apjēdzis sevi kādā vietā centrēt un atbildēt par to. Turklāt arī savējo jēdziens man kļūs svešs. Turklāt es būšu jau skolā inficēts ar savas dzīves un savas zemes mazvērtības apziņu. Jo pašu piedzīvojumi mūsu pašu tapšanas ceļā man būs taisīti mazvērtīgāki nekā citu, svešu piedzīvojumi. Citur – tur gan ir zvaigznes, kas tad pie mums? U. tml. Bet – šī vieta ir man pasaules centrs. Tā nav man viesnīca, bet darba lauks. Kāpēc tas tā – to izlasiet manu priekšteču, viņu pūliņu, sviedru, asiņu, mana pagasta, manas valsts vēsturē.
Nupat viens skolotājs iedeva izlasīt grāmatu Ģeogrāfs nodzēra globusu (A. Ivanovs). Nesaku, ka pedagogiem šis teksts patiks. Taču divas atziņas nošpikošu. Pirmā – jauno ļaužu piesaiste realitātei (notikumam, vietas biogrāfijai, praktiskai darbībai, patstāvīgai atbildībai) var darīt ļoti labas lietas pat ar šķietami nelabojamiem. Otrā – vēstures zināšanu sakarā tiek apgalvots, ka jauniešu domāšana mainījusies, tāpēc tie zaudējuši orientāciju laikā un telpās. Grāmatā skolotājs dusmās uzbrauc skolēniem: "Jums vispār nekas nav vajadzīgs. Izņemot rijamo, televizoru un ateju." Interesanti, kam mainījusies orientācija (vai – kā lai tā nemainās), ja motivācija, ko Latvijas politiķi jau gadiem piedāvā sabiedrībai, balstās uz šiem pašiem trim vaļiem? Rijamā (visa maksimāla komercializācija), televizora (izpriecu un patēriņa apoloģija) un atejas (galvenās rūpes – lai eksterjers nesmird). Vai varbūt te politiķu (un skolotāju?) dzīves piemērs pārspēj tos vēstures, ētikas paraugus, kas skolās tiek visādi uzteikti? Kam līdzināties šodienā? Vai Latvijas vēsture aizvākta no acu priekšas, lai nenāktu prātā samērot? Savas tautas, savas mājas vēsture, manuprāt, vajadzīga kā obligāts rīks, lai savu dzīves vidi izprastu un būvētu pietiekami stipru ilgai pastāvēšanai un iekļaušanai pasaulē. Tā jāmāca, lai Latvija nebūtu vieta, kur uzturos, bet vieta, kur esmu.