Pēdējā laikā ministri un ministriju (veselības, kultūras, izglītības, labklājības...) amatpersonas uzstājīgi pasākuši raksturot sabiedrības reakciju uz reformām kā emocijas.
Ļaudīm top mātišķi aprādīts, ka emocijas un to izrādīšana esot psihiski veselu cilvēku pazīme (B. Rozentāle). To saprotu tā, ka man būtu vēlams uztvert situāciju šādi – sabiedrības emocijas ir dabiska (!), pat veselīga reakcija uz mūsu (varas) racionālo, saprātīgo (!) rīcību. Tiesa – šīs emocijas gan nav nekas konstruktīvs, nekas būtisks. Proti – tās nav respektējamas lēmumos, ko esam pieņēmuši vai vēl pieņemsim. Suņi var riet, karavāna ies tālāk. Jo – mūsu pusē ir saprāts, viņu pusē – tikai emocijas. Amatpersonas tādā garā liekuļo un slēpj savu racionālo, intelektuālo nekompetenci. Pašatmaskojas.
Pirmkārt, tāpēc, ka līdz šim nav spējušas sniegt saprātīgu (!), racionālu, profesionālu (pedagoģisku, medicīnisku, kultūrpolitisku, sociālpolitisku), tālredzīgu savas rīcības pamatojumu ne vien atsevišķās nozarēs (izglītība, kultūra, veselība...), bet arī saistībā ar krīzes menedžmenta politiku valstī. Gluži dabiski – šāda attieksme ir noteikta emociju spektra cēlonis sabiedrībā. Proti – varas nostāja, nevis cilvēku psihiskā veselība ir šo emociju izraisītājs un
padziļinātājs.
Otrkārt, ir tāds jēdziens kā emocionālā kompetence. Spēja apjaust savas emocijas un valdīt tās. Tas ir nesalīdzināmi svarīgāk tiem, kuru amats prasa augstāku intelektu, nekā cilvēkiem, kas ir tikai izpildītāji. EQ papildina IQ. Mūsdienu vadības teorijas apgalvo, ka divas trešdaļas no līdera pamatkompetencēm šodien ietilpst emocionālo kompetenču kategorijā. Līderim jāvada arī savas komandas (tātad Saeimai, valdībai – sabiedrības) emocijas. Ja emocijas top vadītas pozitīvi, ļaudis atklāj labāko, kas tiem piemīt. Viens no krīzes menedžmenta postulātiem tāpat ir – virzi emocijas uz pozitīvo pusi un novērs negatīvo emociju pēdas. Ja līderi kritiskā stāvoklī spēj pieņemt lēmumus, kas, pat būdami apgrūtinoši, ir motivēti tā, ka veicina entuziasmu un enerģiju, ļaudis sasparojas. Ja līderi kritiskā stāvoklī pieņem lēmumus, kas neko citu, izņemot depresiju un disharmoniju, nerosina – ļaudis nāk uz tiltiem. Lindai Mūrniecei, kura tagad grasās meklēt Bauskas piketa rosinātājus, tas nemaz nav jādara. Šos rosinātājus viņa var redzēt spogulī. Tā ir valdība, Veselības un Iekšlietu ministriju ieskaitot.
Treškārt, kad tad partijas mūslaikos apelējušas pie sabiedrības saprātīgi? Tiesa, tās gan ir vēlējušās, lai sabiedrība saprātīgi uztver, pieņem par racionālām partiju emocijas ("kā var nesolīt" u.tml.). Bet kam te no gada gadā pamatā ticis pievērsts partiju mārketings, partiju reklāma? Sabiedrības intelektam, politiskai apziņai? Nekā nebija – notikusi nerimta partiju brendu, politikas emocionalizēšana. Cerībā, ka tādā garā izdosies praktisku rezultativitāti aizsegt un aizstāt ar virtuālām fikcijām ne tikai priekšvēlēšanu laikā.
Ja finanšu ministrs krīzes laikā divreiz teic, ka sākusies izeja no krīzes, bet tad atkal, ka tās dibens nav vēl sasniegts, kas tas ir? Maigākais variants – bezatbildīga muldēšana emocionālas nelīdzsvarotības dēļ. Ja iekšlietu ministre uzskata, ka nevienam nav tiesību izpausties, traucējot pārējo sabiedrības daļu, kas tas ir? Emocionāla grābstīšanās pa tiesību izpratni. Jo ikviens ir tiesīgs publiski paust savu viedokli un vai ikviena izpausme traucē kādai sabiedrības daļai. Varai aplam uzskatīt, ka tās ziņā ir ļaut vai neļaut, dot vai nedot tiesības izpausties. Varas ziņā ir tikai saskaņot izpausmju vietu un laiku tā, lai fiziskie traucēkļi būtu minimāli. Turklāt nav ko piesaukt sabiedrību nevietā. Bauskas piketētāju pusē, manuprāt, būtu virs 90% sabiedrības un visnotaļ demokrātiskā iekšlietu ministre paliktu diezgan vientuļa. Šis pikets bija traucēklis varai. Un tikai. Ļoti pareizs pikets.
Ceturtkārt, būtu pat ļoti labi, ja notiktu, kā ministrei Bauskas piketētāju sakarā draudīgi liekas: "Visticamāk – tie darbojās citu motīvu vadīti, ne lai glābtu slimnīcu. Nav izslēgts, ka tā var būt arī kāda politiska partija." (Neatkarīgā, 8.09.09.) Būtu labi, ja izrādītos, ka progresīvie baušķinieki, iedami piketēt, domājuši par savu līdzcilvēku stāvokli plašākā kontekstā nekā slimnīca vien. Būtu varen labi, ja izrādītos, ka aiz piketētājiem stāv kāda organizācija. Jo tas liecinātu, ka varbūt tuvojas situācija, kad kādai organizācijai beidzot pieriebsies tikai gļēvi izmantot sabiedrību mītiņos, piketos un revolūcijās, ka beidzot kāda organizācija, partija uzdrošināsies pateikt – jā, ja šie ļaudis mūs pieņem, mēs esam ar viņiem, mēs esam gatavi uzņemties atbildību par šīm un nākamajām akcijām. Lasīju par krīzēm, par vētrām. Tur bija rakstīts: "Vējš un viļņi vienmēr ir labāko navigatoru pusē.