Totalitārie drebuļi

 
©F64

No itin daudzu, visnotaļ gudru, domājošu cilvēku salīdzinoši īsā laikā, dažos mēnešos publicēto atziņu, konstatāciju kopuma izriet nopietns brīdinājums sabiedrībai un varai. Manā uztverē tas rada pamatu plašai diskusijai par Latvijas politiskā režīma patieso dabu un kvalitāti. Šo diskusiju varētu izvērst vairākos virzienos. Te es izcelšu tikai vienu aspektu.

Manuprāt, secinājumi, ka «politiskā leģitimitāte ir kritiski zema» (A. Kaktiņš, NRA, 14.01.2016.), ka «sabiedrības domāšanā valda dziļš boļševisms» (A. Borovkovs, Diena, 25.04.2016.), ka pastāv «humanitāro zināšanu, domāšanas plašuma deficīts» (M. Kūle, Diena, 12.05.2016.)... noteiktos apstākļos var dot pamatu apgalvojumam, ka «dzīvojam jaunā totalitārismā» (pedagogu diskusija, NRA, 26.04.2016.). Varbūt to varētu saprast, ja šis «totalitārisms», aizliegumu politika izpaustos vien atsevišķos varas izlēcienos. «Tikai» spekulācijās ar bērnu audzināšanu vai skolotāju atalgojumu, hibrīdkara uzskatīšanā par «atļauju» ierobežot brīvdomību u.tml. Kam negadās? Taču mazpamazām iezīmējas konsekventa (!) varas nosliece uz šādas valdīšanas pusi un likumdošanas pakārtošana šai nosliecei. Dīvaini - vara jo bieži daudzina jauno biedēkli hibrīdkaru un tam līdzīgas mantiņas, taču rīkojas nevis, lai valsts un tauta justos droši, bet lieto paņēmienus, kas vedina domāt tik vien kā par sava statusa, savas ādas nosargāšanu. Arī pret pašu tautu.

Jau gana daudz ir rakstīts par Krimināllikuma grozījumiem, kurus Saeima uzskatīja par vajadzīgiem pieņemt, tā arī nesniegusi sabiedrībai profesionālu pamatojumu, kāpēc tie nav turami par antikonstitucionāliem un kāpēc pieļauj tādu situācijas, uzskatu, izteikumu interpretējamības līmeni, kas dara iespējamu profesionālā faktora (precīza, skaidri definēta valsts ienaidnieku atklāšana u.tml.) aizstāšanu, piemēram, specdienestu darbā, ar politisko (izrēķināšanos, mutes bajāru, nevis valsts ienaidnieku tvarstīšanu u.tml.) faktoru. Bet - tas vēl nav viss. Mediji palaida garām grozījumu pieņemšanu likumā Par policiju. Tie šķiet taisīti ar to pašu pirkstu, ar kuru minētie Krimināllikuma grozījumi.

Acīmredzot Saeimas vairākums uzskatījis, ka nav taisnīgi, ja drošības dienesti saņem dāvanas, kas tiem ļauj vainīgo notveršanas vietā iztikt ar «vainīgo» izraudzīšanos, bet policijai jāraujas melnās miesās. Arī policija ir pelnījusi vairāk policejiskuma. Izlasījis šos, nu jau trešajā lasījumā pieņemtos, grozījumus, es piekrītu Jāņa Ādamsona vērtējumam: «Tagad pie jums var atnākt policists, un jums ne tikai būs jāatver durvis cilvēkiem formās, bet arī pēc pirmā aicinājuma jāiedod viss, ko viņi pieprasa. Lai kā arī gribētos, diemžēl šajos vārdos nav ne mazākā pārspīlējuma, jo, citējot likuma grozījumus, policistam tagad ir tiesības pieprasīt no privātpersonām jebkura veida materiālus, vienalga - celtniecības, šūšanas vai citus, un saņemt tos bez maksas. Tāpat policists tagad jebkurā laikā var pienākt pie jebkuras personas un ar vārdiem «es savas kompetences ietvaros» pieprasīt un saņemt no šīs personas pilnīgi jebkādu informāciju, kā arī jebkādus dokumentus pilnīgi par jebko. (..) Likumsargu un drošības iestāžu mazspēju pierāda arī jaunais, Iekšlietu ministrijas virzītais priekšlikums noteikt, ka jebkuras personas brīvību varētu ierobežot iekšlietu ministrs. Proti, viens cilvēks labā amatā varēs vienpersoniski aizliegt jebkurai personai izbraukt no valsts.» (Sk.delfi.lv.)

Pagaidām man nav pamata aprakstīt Latvijas politisko režīmu kā totalitāru. Pagaidām es tik vien kā saku: manuprāt, valstij cilvēka dzīves telpā tiek piešķirts arvien totālāks raksturs. Man par to liecina ne tikai iepriekš minētais, bet, piemēram, arī tas, kā izpaužas izglītības sistēmas standartizācija; dekoratīvā integrācija, lai pie vajadzības manipulētu ar etnisko spriedzi; propagandas funkciju nosacītā hipertrofija valsts medijos un masu informācijas līdzekļu «rediģēšana»...

Reizēm man pat uzmācas doma, ka mēs pēc atmodas lāgā nemaz neesam mēģinājuši radīt vai atjaunot savu demokrātiju, bet pamatā nodarbojušies ar centieniem pārtulkot «padomju totalitārismu» «Latvijas demokrātijā». Jo tieši šī «tulkojuma» oriģināls pārlieku bieži atklājas gan varas attieksmē, gan arī lielas sabiedrības daļas attieksmē pret līdzcilvēkiem un viņu tiesībām uz brīvu domāšanu. Un - jo bieži oriģinālu savās izpausmēs «restartē» tieši tie, kuri skaļi plātās, ka nevar to ciest.