Lasīju par dāņu meiteni, kuru grasās tiesāt par to, ka viņa iepūtusi izvarotājam sejā piparu gāzi un tikusi cauri sveikā. Bet vecis ar iesniegumu devies uz policiju. Šāda veida piemēru Eiropā ir bez gala. Sākot no pretējā – sievietes pateicības saviem trijiem izvarotājiem, līdz «šariāta zonām» nu jau daudzās Eiropas pilsētās. Šo zonu iemītniekiem nevajag ne pielāgoties vietējām tradīcijām, ne mācīties valodu, ne strādāt… Tik vien kā dzīvot uz tās valsts rēķina, kurā tie ieradušies. Un būt neapmierinātiem, ja sociālie, veselības vai kādi citi dienesti tiem likušies nepietiekami centīgi. Šādi piemēri kļūst par mūsdienu Eiropas raksturlielumu.
Arī tāpēc es starp galvenajiem vainīgajiem sprādzienos Parīzē, Briselē un citur Eiropā lieku Eiropas Savienības vadītājus. Jo viņi ir radījuši un oficiālā līmenī uzturējuši Eiropu kā teroristu rīcībai komfortablu telpu (vismaz salīdzinājumā, piemēram, ar Izraēlu). Viņi lielā mērā ir pacentušies, lai sabiedrības attieksme nevis nomāktu jelkādu teroristu apetīti rēgoties kontinentā, bet pasīvi laistu gar acīm un ausīm to, ka viņu valstis tiek taisītas par teroristu darbības izvērsumam iespējamu augsni.
Diemžēl bailēm acis kļūst jo sevišķi lielas pēc, nevis pirms notikušā. Un tad sākas muldēšana par karu, kurš nu esot sācies. Par kādu karu ir runa? Pagaidām teroristi karo tikai ar cilvēkiem. Tāpat kā Eiropas līderi pagaidām karo tikai ar teroristiem. Nekādu nopietnu institucionāla līmeņa karu ar terorismu, vismaz no Eiropas puses, es praksē pagaidām nesaskatu. Un baidos, ka arī pēc Briseles sprādzieniem nekas daudz nemainīsies. Tāpat kā nemainījās pēc sprādzieniem Parīzē vai Londonā. Ja kaut kas būtu mainījies, tad jau tagad būtu redzamas sekas Islāma valsts, Al Qaeda un citu grupējumu institucionālai (!) iznīcināšanai. Ja kaut kas būtu mainījies, tad Eiropā jau būtu jūtamas pazīmes, ka kontinents, ka ES valstis un šo valstu sabiedrības tiek organizētas tā, lai uzvestos nevis kā aitu bars, bet atbilstoši reālam apdraudējumam. Vairs pat ne «Eiropas vērtību», bet savas dzīves, savas ģimeniskās patības dēļ (terorisms Eiropā iespējams arī tāpēc, ka Eiropa pati pieļauj savu vērtību devalvāciju). Bet, ja sabiedrība netiks pienācīgi novērtēta, ja tās mugurkaula vietā arvien tiks turēts politkorektums, tad var iznākt tā, ka «karš» tiek vērsts ne tik daudz pret terorismu, cik pret pašu sabiedrību. Proti, ja «karam» nebūs precīzas, profesionālas adresācijas, tad tas izvērtīsies par cilvēku tiranizēšanu. Ķers katru, kratīs katru, privātas informācijas, privātu datu nebūs u. tml.
Pagaidām es neredzu pat tik daudz, ka Eiropas līderi būtu centušies mērķtiecīgi panākt mondiālu vienošanos cīņā pret terorismu kā globālu ļaunumu. Jā, lai tā notiktu, Eiropā pagaidām nav ne de Golla, ne Tečeres. Līderu, kuriem galvās ir kas vairāk par birokrātu smadzenēm, kuri spēj pieņemt adekvātus lēmumus nestandarta situācijās un kuri nebaidās, ja vajag, rīkoties pretēji pīļu dīķa uztverei un komfortam. Tāpēc pagaidām bailes izrādās bezmaz galvenais mūsu ierocis cīņā ar terorismu Eiropā. Taču – tas ir ierocis pretinieka rokās.
Arī pēc notikušā Briselē Eiropa pamatā apliecina, ka spēj vien blēt un pinkšķēt. Neviens no ES līderiem pagaidām nav pateicis neko tādu, kas liecinātu par patiesu vēlmi sameklēt kaut kur šūplādē pirms pārdesmit gadiem iemestos zobus un ielikt tos Eiropai atpakaļ mutē. Proti, par vēlmi reaģēt nevis vien uz jau notikušiem teroraktiem un tvarstīt atsevišķu epizožu izpildītājus, bet konsekventi un ar spēku iznīdēt terorismu Eiropā un tā cēloņus pasaulē (es atceros, ka arī atlantistu uzvedība Tuvajos Austrumos ir viens no šiem cēloņiem). Acīmredzot arī Eiropā joprojām, sludinot terorisma draudus, vienlaikus nav atmestas domas, ka šad tad terorisms var būt arī noderīgs, var tikt izmantots kā politisks manipulators vai regulators (tostarp – iekšējā, savējā spēku samēra). Redz, kāds tas stimuls uzreiz iedot vairāk naudiņas «cīņai ar terorismu» arī tepat Latvijā (diemžēl gribas derēt, ka naudiņa tiks verķīšiem un jauniem dibeniem, nevis smadzenēm un domāšanas centriem).
Sprādzienus Briselē, ja nebūtu žēl cilvēku, varētu droši uztvert kā «salūtu» par godu tam, ka Brisele nu ir Eiropas galvaspilsēta ne tikai ES struktūrām un NATO (starp citu, arī šim galvenajam Eiropas drošības rīkam būtu jāsāk atpelnīt tajā ieguldītais ne tikai golfa laukumos un ārpus kontinenta), bet arī terorismam.
