Varas stulbums vairo tiesas stulbumu

 
©F64

Astotajā februārī, izskatot Anša Ataola Bērziņa sūdzību, Rīgas apgabaltiesa Krimināllietu kolēģijas tiesneses Ivetas Brimerbergas personā (tā sauktajā rakstveida procesā) atstāja spēkā Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesas 2015. gada 11. novembra spriedumu: nosacīto sodu par akmens mešanu Saeimas logā – viens gads astoņi mēneši – aizstāt ar tādu pašu reālu cietumsodu.

Slavenais norvēģu kriminologs Nils Kristi teica, ka tiesnesis ir cilvēks, kurš saņēmis mandātu, kas ļauj darīt sāpes. Tas nenozīmē, ka tiesnesis saņēmis mandātu, kurš ļauj būt sadistam. Bet, ja, teiksim, kanalizācijas un ūdensvada sistēmas nedarbojas, ir aplam tiesāt mani par nemazgātiem traukiem. Taču neviena tiesa līdz šim nav vēlējusies pēc būtības vērtēt ne Anša rīcības motīvus, ne arī tos faktorus, kas faktiski izraisīja vairāku desmitu cilvēku agresīvu rīcību 2009. gada 13. janvārī. Pienācīga tās dienas notikumu analīze acīmredzot nav veikta un tajā iesaistītās grupas (ieskaitot provokatorus) nav definētas. Ansis un viņam līdzīgie tur nebija ne dauzoņas, ne provokatori. Bet tiesa līdz šim likusies neredzam Anša rīcības politiskos (!) iemeslus. Ansis sevi par vainīgu (atzīstot rīcību) neuzskata. Lasot dažādu tiesu lēmumus, kuri apiet būtisko, es viņam piekrītu. Viņa vaina tiesas papīru kontekstā ir iedomāta, nevis pamatota. Tā ir izzīsta no rīcības fakta, ignorējot cēloņus. Tātad, pirmkārt, Ansis ir notiesāts nevis par akmens mešanu varas simbola – Saeimas logā, bet par pretošanos tiesu sistēmas uztieptajai versijai par viņa vainu. Paša Anša viedokļa aplamību tiesa nav vīžojusi pamatot. Turklāt Ansis ticis tiesāts saskaņā ar neesošu normu (Krimināllikuma 225.2. pants izslēgts no likuma 2011. gadā un nav ticis pārkvalificēts). Un (sk. KL 559), «pat ja tiesasprāt A. A. Bērziņš nepildīja noteiktos pienākumus, tai bija nevis automātiski jāpieņem lēmums par soda reālu izpildi, bet jāvērtē, vai tas ir pamatoti, tai skaitā, no kriminālprocesa mērķa un probācijas programmas mērķa sasniegšanas viedokļa» (biedrība 13. janvāris, 11.02.2016.).

Otrkārt, Ansis nepakļaujas Valsts probācijas dienesta (VPD) uzraudzībai. Ne bez iemesla. Jo: a) Rīgas apgabaltiesas spriedums (23.12.2014., atsauce uz KL 556) neparedz VPD uzraudzību (VPD uzraudzība Ansim noteikta ar 2015. gada 9. aprīli. Pirmo reizi sodīts – 20.08.2013.); b) paša Anša resocializācijas (dzīves) programma (doktorantūra, rūpes par savējiem, mūzika…) ir daudz kvalitatīvāka par to, ko resocializācijai spēj piedāvāt VPD. VPD saistībā ar savu iesniegumu tiesai par reālu sodu vajadzētu pamatot to, ka cilvēku, kurš pēc dabas nav noziedznieks un pēc rīcības nav pat lāgā huligāns, «atgriezt sabiedrībā» caur kameras režīmu ir vieglāk nekā caur cilvēka aktīvu, brīvu darbību savu mērķu labad. VPD vajadzētu pamatot, ka cietumā valsts no Anša dabūs lielāku ekonomiju nekā tad, ja viņš īstenos savas ieceres. Atgādinu – viens ieslodzītais mums diennaktī izmaksā virs 25 eiro. Nils Kristi uzsvēra: saprātīgā probācijā ieguldīta krona atdod tautsaimniecībai četras. Savukārt biedrība 13. janvāris uzskata, ka «saskaņā ar Valsts probācijas dienesta likumu «probācijas programma – pasākumu kopums, kuru mērķis ir veicināt probācijas klienta integrāciju sabiedrībā», bet gan VPD, gan tiesa rīkojas pretēji šim mērķim – mēģina A. A. Bērziņu no sabiedrības izstumt un radikalizēt».

Treškārt, nupat Jūrmalas lietas (Munkevics&Pīrants) prokurore šaubījās, vai apelēt sprieduma maigumam (naudas sodi). Pamatā tāpēc, ka lietas izskatīšana esot pārlieku novilcināta un tā esot valsts vaina. Ko tad teikt par Anša lietu ij vilcināšanās, ij soda samērīguma ziņā? Finanšu noziegumi – naudas sods; pedofili recidīvisti: Siguldā – piecas epizodes – pusotrs gads nosacīti, probācijas uzraudzība, Liepājā – sabiedriskie darbi… Turklāt Anša tiesāšanā iznāk, ka apstākļi, saskaņā ar kuriem sodam it kā jātop maigākam vai arī apsūdzētais nebūtu sodāms, darbojušies pret viņu.

Acīmredzot Latvijas tiesu (un cietumu) sistēmas stāju joprojām vairāk raksturo nevis modernās Eiropas, bet padomju laiku «filozofija». Vēlmi iesēdināt cilvēku, lai tādā garā risinātu sociālpolitiskas problēmas, Nils Kristi sauca par «vecu krievu tradīciju». Protams, ne jau šņabja bodes demolētāji, bet tādi kā Ansis visvairāk (kam tad citam tika bargākie sodi šajā lietā?) apdraud politiķu stulbumu, viņu bezdarbību un bezpalīdzību, risinot reālas sociālpolitiskas problēmas. Tiesa šajā gadījumā bijusi varas, nevis taisnības rīks.