Saeimai nav jāmazgā KNAB veļa

Varētu domāt, ka KNAB Latvijā ir kāds ārkārtas institūts, par kuru var izteikt dažādus viedokļus, bet kuru nav pat vēlams ielikt kaut kādos kvalitatīvas pārvaldes rāmjos. Kā gan citādi būtu iespējams tas, ka KNAB publiskā tēla pamatu jau vairākus gadus pēc kārtas veido iekšējās intrigas. KNAB pārraugs ir Ministru prezidents.

Taču nu jau vairāki premjerministri cits pēc cita nodarbojušies tik vien kā ar «KNAB problēmas» risinājuma imitāciju. Es uzskatu, ka, sevišķi sākot ar Normunda Vilnīša nākšanu amatā, tieši koalīcija un premjerministri bijuši tie, kas «KNAB problēmu» uzturējuši mūsu acīs bezmaz nerisināmu. Tostarp KNAB manā uztverē ir iestāde, kuras darba raksturs nepieļauj aizstāt disciplīnu ar izlaidību. Ilgspēlējošā jezga KNAB būtu novēršama skarbi un operatīvi. Ja vien to gribas darīt un ja izdevīgāks nav tāds KNAB, kāds tas patlaban ir. Iestāde, kas faktiski kopš dibināšanas 2002. gada rudenī tā ar nav sākusi strādāt ar pilnu jaudu. Nav apliecinājusi savu īpašo lietderību citu funkcijās samērojamu iestāžu kopumā, kādēļ diskusijai par KNAB nepieciešamību ir pamats. Turklāt savādā kārtā tieši koalīcijas un premjerministru attieksme pret KNAB norisēm pēdējos gados vairāk nekā pats birojs radījusi iespaidu (vismaz manī), ka KNAB jāuztver kā politizēts kantoris, kura galvenais uzdevums ir «iesēdināt nevis tos, ko vajag iesēdināt, bet neiesēdināt tos, kuri vajadzīgi» (A. Vaznis, NRA, 5.02.2014.).

KNAB ir jāuzrauga (2005.). KNAB izmeklē pavirši (2006.). Kaut kas puvis (2007.), Korupcijas apkarotāji pinas korupcijā (2011.), KNAB desmit gadu darba – bailes un PR akcijas (2012.). Knābja karu seriāls turpinās (2013.), KNAB noasiņo savstarpējos strīdos (2013.). KNAB ir novājināts (2014.). Ar šiem dažiem no simta līdzīgu avīžu virsrakstu gribu uzsvērt to, cik ilgi pastāv «KNAB problēma». Taču, lai cik ar’ publikācijas saturēja uzmanības vērtas atziņas vai informāciju, tās nerosināja attiecīgā brīža koalīciju vai premjerministru veikt savlaicīgas, adekvātas, objektīvas korekcijas birojā. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka niķi, kašķi un intrigas izvērsušies un kļuvuši par biroja (profesionālisma) raksturpazīmi. Protams, tās nav bijušas rūpes par biroja reputāciju.

KNAB vadītāja vietniece Ilze Jurča nupat (5.01.) Latvijas Radio teica, ka KNAB «vadības pārstāvji» apsver iespēju aicināt Saeimas deputātus izveidot parlamentārās izmeklēšanas komisiju, kas vērtētu notiekošo iestādē un to, «kā ilgstošā laika periodā tiek grauta KNAB reputācija». Turklāt birojā strādā vai ir strādājuši atsevišķi darbinieki, kuri mākslīgi veido konfliktus, medijos izplata nelabvēlīgu informāciju par biroju un neklausa augstāk stāvošu amatpersonu norādēm. Savukārt premjerministre Laimdota Straujuma 5. janvārī paziņoja, ka veidos KNAB vadītāja Jaroslava Streļčenoka ikgadējo darbības novērtēšanas komisiju (lsm.lv).

Tātad pastāv karsta vēlēšanās uznest «KNAB problēmu» varas augstumos un turpināt to tur. Ja man būtu teikšana, es abas idejas noraidītu kā nesagatavotas atbilstoši reālajai situācijai. Kāpēc? Pirmkārt, pieļauju, ka abas dāmas situāciju KNAB zina daudz labāk nekā es. Bet, ja KNAB vadība grasās Saeimā iesniegt tik vien kā sūdzību par dažiem darbiniekiem, tad īpašai komisijai ar to man šķiet par maz. Savukārt, ja premjerministre grib dibināt Streļčenoka ikgadējās vērtēšanas komisiju, liekoties neredzam un nevēloties kvalificēta, neatkarīga vērtējuma līmenī izzināt birojā gadiem ilgstošās niezes cēloņsakarības to kopumā, tad man tas liecina, ka sanāks vien kārtējais rīcības imitācijas, nevis problēmas risinājuma pasākums. Turklāt nav izslēgts, ka komisijas lēmumu šādā kontekstā noteiks partijiska konjunktūra. Tāpēc, otrkārt, KNAB pašam, manuprāt, ir jāsagatavo ziņojums Saeimai, kurā būtu vispusīgi novērtēta biroja situācija līdz ar apkārtnes (Saeima, valdība, prokuratūra,…) ietekmi uz to. Savukārt arī premjerministre varētu sagatavot Saeimai savu viedokli par KNAB un tā pastāvēšanas perspektīvu. Jo, treškārt, Saeimai nevis jādibina komisija, bet jāpieņem lēmums par KNAB. Vai nu par biroja likvidāciju, vai par kardinālu tā reorganizāciju. Lai reiz izbeigtu šo izmeklēšanas iestādei nepiedienīgo māžošanos un vai nu pazustu no skatuves, vai sāktu neatkarīgi un pilnā sparā darboties.