Lai arī daudzi, mīļuprāt, redzētu Latvijas attīstībai un Reformu partiju morgā, man to abu lēmums turpināt darbību liekas respektējams. Neesmu šo partiju fans, taču nedomāju, ka abu partiju aktīvu veido muļķi.
Man liekas, ka cilvēki, kuri lēma nelikvidēt savas organizācijas kā partijas, labi saprot, ka šāds lēmums nozīmē lielu izaicinājumu pašiem sev un šis izaicinājums arī var izrādīties neveiksmīgs. Abas partijas šobrīd atrodas attieksmes bedrē, un tikai nežēlīgs eksperiments pašām ar sevi var tās dabūt no šīs bedres laukā. Taču, ja tās abas patiešām ir noņēmušās palikt un kļūt par partijām (es tās par partijām pagaidām neuzskatu), tad viņu pieredze var nākt par labu Latvijas partiju sistēmas stabilitātei un selekcijai kā tādai.
Pirmkārt, ja tās netaisās laisties dziļā miegā līdz nākamo vēlēšanu priekšvakaram, tad tām nāksies pienācīgi pašdefinēties (mērķi, mērķauditorija, kuru šīs organizācijas grasās pārstāvēt, kvalificēta programma to eklektisko surogātu vietā, kas tika piedāvāti pirms 12. Saeimas vēlēšanām, utt.). Tagad modē vārds ilgtspēja. Nodemonstrējiet savu partiju stratēģijas LA2030 un RP2030, tad varēsiet uz kaut ko cerēt.
Otrkārt, vairākums Latvijas partiju ir radušās no augšas un arī vadītas tiek no augšas. Vairākumā gadījumu centrs rada pirmorganizācijas, nevis pirmorganizācijas – centru. Tādā garā centrs tiek būvēts uz māla kājām, partijai faktiski nav bāzes, pamata, uz kā balstīt līdera autoritāti, un arī tāpēc mums ir tik daudz viena sasaukuma partiju. Nesen nejauši redzēju kundzi, kura savulaik bija ārkārtīgi sašutusi, kad atļāvos sacīt, ka visai skeptiski skatos uz Jaunā laika un Einara Repšes ambīcijām. Nu viņa saviem ceļabiedriem lādēja savu kādreizējo elku tikpat aizrautīgi. Vārdu sakot, gan RP, gan LA ir laiks un iespēja radīt gan stabilas organizācijas, gan arī (kas, ņemot vērā abu veidojumu varas praksi, būs daudz grūtāk) mobilizēt stabilu un pietiekamu, pret hormonālām vētrām un antireklāmu imūnu elektorātu.
Tāpēc, treškārt, būs jāpievēršas partijas darbam pēc būtības. Jāiemācās to darīt profesionāli, bez administratīvā resursa un uzticības kredīta. Protams, var turpināt izturēties pret šo darbu vīzdegunīgi un kāpt uz tiem pašiem grābekļiem, uz kuriem kāpts, esot Saeimā, domāt, ka šoreiz vienkārši nepaveicās, bet nākamreiz gan ar lielu naudu varēs kalnus gāzt. Tas novedīs tik vien kā pie kārtējās izgāšanās. Jo, manuprāt, cilvēkiem ir apnicis atražot jaunas partijas ar second hand saturu (gan personālā, fiziskā, gan programmatiskā ziņā). Vai nu – prom no politikas, vai arī manipulatīvais saturs jānomaina ar būtisko.
Man nosacīti patīk Anglijas partijas un ir samērā vienaldzīgas, teiksim, Francijas partijas. Jo manā uztverē vienu ilgtspēju nosaka tradīcijas, otru – rutīna. Nosacīti, protams. Latvijā pagaidām ir bēdīgāk. Latvijā partijas ir tikai vagons, kam spice jāaizved līdz varai. It kā visiem ieinteresētajiem būtu jāpiedalās politikā. Bet, ja nav pienācīga partijas darba, tas nozīmē, ka partijas biedri iestājušies partijā nevis, lai piedalītos politikā, bet tikuši angažēti kā vagona stūmēji. Viņi it kā ir politikā, bet ikdienā faktiski paliek no politikas izolēti. Arī tas padara pārstāvības demokrātiju apšaubāmu, un partijas zaudē elektorātu gan tādēļ, ka Saeimā ievēlētie neprotas darboties valsts labā, gan tādēļ, ka tas tiek palaists vējā partijas politiskās ikdienas bezdarbības dēļ. Turklāt tas rada ilūziju, ka ārpusparlamenta opozīcija (pozīcija) ir bezmaz neiespējama, ka sagatavot «jaunas, citas politikas» metus tu vari tikai tad, ja tiec Saeimā. Ja nemaldos, tad no pašlaik apritē esošajām varas partijām tikai Zemnieku savienība savulaik puslīdz godam, bez izkārtnes maiņas un satura pārliešanas, saglabāja sevi, netikusi Saeimā (7.). Pamatā pateicoties nevis ar reklāmu uzdzītiem reitingiem, bet tieši organizācijai.
Ceturtkārt, kategoriski jāatsakās no vēlētāju stulbināšanas. Partiju koncepcijām jāapliecina nevis tumsoņiem domāts populisms, bet vismaz kaut kāds politiskās kultūras līmenis. Salīdzinoši liekulīgā šausmināšanās par balsu pirkšanu jāpapildina ar atsacīšanos no partiju un politikas komercializācijas principā.