Jāzeps, valdzinājums un valsts
Svētdien kopā ar Jāzepa Pīgožņa radiem un draugiem devos uz Latvijas dzimšanas dienas pasākumiem Preiļos. To ietvaros Jāzepam piešķīra Preiļu Goda pilsoņa statusu un atklāja viņa darbu izstādi. Turpceļā mēs vēl bijām kapos, kur guļ Jāzepa vecāki, paskatījāmies uz skolu, kur viņš mācījies, un iegriezāmies Galēnu baznīcā. Katra vieta pa ceļam bija kaut kādā veidā domājusi par valsts svētkiem un pucējusies tiem.
Es neesmu svētku cilvēks. Es nemaz neesmu svētku cilvēks. Turklāt svētki man šķiet pašsajūtas lieta. Kad ir, tad ir. Turklāt, lai būtu svētki, man arī jebkurā lielā masā vajag sajust intimitāti, sajust cilvēkus it kā katru par sevi. Kāda starpība, kā sajust cilvēku? Visbiežāk tu sajūti, gandrīz vienmēr sajūti mīļos, kas ar tevi kopā. Mazs, svešs bērniņš blakus var būt sajūsmā par to, kas tev nav pielēcis. Viņš priecājas, un tu arī ne no šā ne no tā piešķilies. Protams, tās var būt dziesmas, ko cilvēki dzied, tās var būt asaras, kas viņiem acīs, tie var būt kāda runātāja no priekšas vai kāda vērotāja līdzās no sirds pateikti vārdi… Tas tevi konkrētā mirklī padara par svētku cilvēku. Apdāvina ar svētku pašsajūtu. Svētdien biju gan savu draugu, gan preilēniešu apdāvināts.
Bet otrdien domāju par Latvijas svētkiem un Jāzepu. Jau svētdien man iešāvās prātā, ka Jāzeps, tādi cilvēki kā Jāzeps un viņu darbi varētu būt starp patiesākajiem Latvijas dzīvesspējas raksturotājiem. Otrdien no rīta paskatījos pa logu un ieraudzīju novembra pliko ainavu vēl bez saules. Laiku, par kuru Puškins teica – Унылая пора! Очей очарованье! (Grūtsirdīgs laiks. Acu valdzinājums). Man šķiet, ka šajā novembra un vēl bezsniega laikā virsroku parasti ņem grūtsirdība. Bet Jāzepa gleznās, pat ja gleznots pliks, padrūms rudens, virsroku ņem valdzinājums. Es paskatījos vēl citu grūtsirdības mākslinieku darbus un redzēju, iespējams, pamatīgu ekspresiju. Taču bez vitalitātes. Es paskatījos citus un redzēju spēcīgu enerģiju. Taču bez siltuma un apgaismības. Iedomājos, ka Jāzeps gleznoja pamatā ainavas tāpēc, ka daba nepieviļ un nevilto sevi. Tai allaž ir kāds valdzinājums. Cilvēkiem arī ir, taču viņi, kā nu kurš māk, pamanās to noslēpt. Jāzeps neslēpa. Kā dzīvoja, tā gleznoja. Ainavas kā pašportreti. Valdzinājums un gaisma pārsvarā. Ticības, dabas un cilvēka veseluma harmonija. Tad visdrūmākajā laikā pat pa logu var ieraudzīt svētkus. Ieraudzīt savu dzīves telpu, arī savu valsti no gaismas puses.
Iespējams, pirms gandrīz simts gadiem tādu cilvēku, kas, izgājuši karus, postu un sāpes, cauri drupām un sabrukumam tomēr redzēja esības valdzinājumu un neļāvās grūtsirdībai, bija vairāk. Iespējams, zeme un daba pirms gandrīz simts gadiem vairāk tika uztverta nevis naudas, bet valdzinājuma kategorijās. Varbūt bārenīte no sveces tad savā ziņā dabūja vairāk nekā pilsēta no spēkstacijas. Centrtiece bija spēcīgāka par centrbēdzi. Vairākums pats radīja notikumus, nevis noskatījās citu radītos notikumos. «Kultūras salaušanas» gadsimtā daudz kas ir mainījies. Harmonija gaist. Bet, kamēr būs tādi cilvēki, kāds bija Jāzeps, arī katram citam ir izvēle – būt tam, kas aprimst grūtsirdībā, vai arī būt tam, kas spēj atrast un atklāt citiem valdzinājumu.
Katrai valstij ir izvēle – mobilizēt grūtsirdību un balstīt savu ikdienišķo paštēlu tajā vai arī atklāt esības iespēju valdzinājumu. Un man šķiet, ka atslēga tam nav dabā vai citur ārā. Atslēga ir pašā. Dabai, valstij, cilvēkiem. Svarīgi, cik tuvu tu tai tiec. Ar meistarību vien te nepietiek. Rau, Ināra Mūrniece savu pa plauktiem labi salikto svētku uzrunu teica no Saeimas tribīnes, Andris Bērziņš – tomēr no sevis. Enerģijai, kas nesilda un neapgaismo, nav valdzinājuma, nav patības. Cilvēkam, un tāpat valstij. Nav runa par to, ka svētkos par varītēm jāpārspēj pērnā gada salūts, bet par to, ka svētki, iespējams, ir labs laiks, kad atklāt Latvijas valdzinājuma potenciālu. Atklāt, lai uzkrātu. Jo valdzinājums nav izpriecu kosmētika, tas ir ikdienas resurss. Tomēr – ja rēķināties ar bargu ziemu, tad jārēķinās arī ar to, ka saulgrieži nekur nepazudīs. Rēķināties ar ko vienu – tā nav valstiska pieeja. Gaisma nepazudīs, ja mīlestība nepiekusīs. Vai tas būtu teikts par Latviju, vai par katru no mums.