Labu apetīti!
Beidzot man skaidrs, kāpēc internetā tik daudz sūdu. Precīzāk – nevis man skaidrs, bet aptverošu skaidrojumu man pateica priekšā Volodja Sorokins. Proti – padomju laikā mēs diendienā ēdām sūdus.
Sūdu iepakojums saucās norma. Sūdus ražoja no bērnudārzu bērniņu kakiņām. Izņemot Lielo Tēvijas karu, kad normas ražošanā piedalījās visa aizmugure. Botviņņiks taisīja normu pats. Kas izmeta normu, to meklēja un ielika rāmjos. Mūsu vide man šķiet gana pievilcīga, lai tās sakarā improvizētu par V. Sorokina romāna Norma tēmu.
Smirdoņu, kas nāk no tīkla, nevar gluži saukt par nostalģiju pēc padomju laikiem. Drīzāk tā ir totāla atkarība no normalitātes. Jau trešā dienā pēc atmodas lērumam ļaužu sagribējās vispārēju normalitāti. Kā teica Volodja: normālu orgasmu, normālu faunu, normālu krūšturi, normālus skuķus, normālu kaifu, normālu cieņu, normālu šniceli, normālu režīmu utt. Tie sāka lamāt valdību, ka tā pārstājusi dalīt normas. Daudziem iestājās bezcerīgas lomkas, un viņi izmantoja privatizāciju, lai radītu savas normu ražotnes uz savu izejvielu bāzes. Arī valsts vara atjēdzās un daudz darīja, lai normas iespējami maz atšķirtos no normas. Tā ātri vien apķērās, ka normas var paglābt jebkuru varu no vajadzības patiešām īstenot kādas reformas. Diezgan padarīt situāciju tajā vai citā nozarē tik putrainu un bezjēdzīgu, ka esošā normalitāte sāk likties ideāls stāvoklis. Alkoholisms, točkas, narkomānija, spaisa kioski ir tikai minēto ražotņu blakusprodukts. Vēlama «alternatīva». Atvasinājums, kas ļauj bez jelkādas piepūles uzsvērt un izcelt normalitāti. Pasaki tik – desmit metrus no ieejas, un normāla teritorijas iezīmēšana ir notikusi.
Galu galā tie sadziedājās. Vara un normas adepti. Saeimai jau kuro reizi tiek akceptētas normas partijas. Tāpat būs šoruden. Vara pieder normai. Jo patiešām, arī mainot jelkāda mēroga (arī valsts satura) plusu uz mīnusu, ir diezgan mainīt tikai pašas zīmes. Nav jāmaina ne izteiksme, ne estētika, nedz arī plusa vai mīnusa kvalitāte. Jo tam vajag novitāti, apziņas kustību, domāšanu. Bet te – izvēlies tik vien kā jaunas normas un apsedzies ar brīvības karogu, kod katram, kurš atteicies tās ēst.
Vai varbūt publiskajā telpā mums rit veselīgas, brīvu cilvēku diskusijas par to, kas mums vai līdzcilvēkiem svarīgs? Par izglītību, par latvisko, par krieviem, par preambulu, par Ukrainu, par elektrības cenu,… Publiskajā telpā mums kā likums un jau visai sen kopš rit direktīvi pasludināto scenāriju vai normatīvās uztveres noteikto versiju interpretācija. Tie, kuri neiekļaujas šādu interpretāciju ietvaros, kuri tos noraida, top kā likums no diskusijas agrāk vai vēlāk izstumti, un normas ēdāji tīklā tos nolīdzina līdz savai saprašanai. Turklāt norma pastāv arī kā preces standarts. Kas neatbilst normai, tam nav veiksmes tirgū. Norma nesaprot vērtību, kam nav cenas.
Man šķiet pozitīvi, ka tas, kas reālā vidē pastāv pamatā noklusēšanas režīmā, tīklā iezīmējas kā «digitāla šķelšanās». Starp tumsonību, aprobežotību, trulumu no vienas puses un sirds skaidrību, gara, prāta un dvēseles centieniem no otras. Elektroniskā «agora» tās masu telpā, manuprāt, vēl ilgi nebūs grieķu agoras sinonīms. Tāpēc, ka šajā telpā kultūra pagaidām ir spiesta izolēties, nodalīties, bet tumsonība vēlas būt totalitāra. Normalitāte tiecas valdīt pār innovitāti un ierādīt pēdējai vietu. Varbūt tas ir «normāli», un es netaisos apstrīdēt interneta polifunkcionalitāti. Es pat nezinu, vai no interneta ekoloģiskas tīrīšanas būs kāds labums realitātei. Taču tāpēc mēsli nav jāpārtrauc saukt par mēsliem.
Šā vai tā, tagad man ir lakoniska formula visiem tiem, kuri internetā gānīšanos uzskata par argumentāciju; kuri metas virsū cilvēkam, nevis viņa viedoklim; kuri apzināti izrāda, ka tiem nav ko teikt, jo savus uzskatus tie aizvieto ar agresīvu troksni, savu seju ar plankumu… Kas gan cits vēl spēj smirdēt tik garšīgi kā norma. Labu apetīti!