Skolotājs nav klerks, nav kalps
Starp manām lielākām vēlmēm ir – pieredzēt, ka Latvijā tiek definēts skolotājs. Manos rados bijuši skolotāji kopš XIX gadsimta, mamma skolotāja, sieva – skolotāja,… Savus radus un lielum lielo vairumu no tiem, ar kuriem sastapos savās skolās, es pazinu un pazīstu kā skolotājus.
Starp manām lielākām vēlmēm ir – pieredzēt, ka Latvijā tiek definēts skolotājs. Manos rados bijuši skolotāji kopš XIX gadsimta, mamma skolotāja, sieva – skolotāja,… Savus radus un lielum lielo vairumu no tiem, ar kuriem sastapos savās skolās, es pazinu un pazīstu kā skolotājus. Bet to tipu, kas tagad tiek definēts, es kā skolotāju nepazīstu.
Kā lai es pazīstu skolotāju tipā, kurš oficiāli un turklāt uzstājīgi, varētu teikt, ciniski, tiek definēts nevis kā autoritāte, bet kā kalps? Tajā skaitā – arī kā savu ikdienišķo elementāro izdzīvošanas vajadzību kalps. Lai arī tieši no viņa esot atkarīga mūsu tautas nākotne. Varbūt katrs atsevišķi, pateicoties savai apzinātai profesijas izvēlei, tie turētos kā skolotāji, bet, ja oficiālā attieksme tos nosaka par kalpiem (bērnu, sistēmas, naudas, apstākļu, papīru,..), tad nākotnei širmis priekšā. Kā lai viņam tic, ja tas oficiāli definēts par neveiksminieku un ja turklāt nemācītiem sīkiem šmurguļiem ļauts viņam to bakstīt degunā? Ak, es lasu, ka viņam jāiet uz skolu kā svētkiem un jāprot dzīvot citu cilvēku dzīves. Vai tāpēc, lai izrādītu mūsu bērniem, ka kalpa statuss šajā valstī ir vispievilcīgākais un izvēlei vēlamākais? Vai tāpēc, lai turpinātu producēt bojāejas cilvēkus? «Audzināšanas ignorēšana ir cilvēku, ģimeņu, valsts un pasaules bojāeja.» (J. Kamenskis.) Es zinu – arvien ir skolotāji, kuri neļaujas sistēmai un prot lietderīgi izmantot pat sistēmas stulbumu. Skolotāji, kuri pašdefinējas kā skolotāji neatkarīgi no vides un oficiālās gaisotnes, kura vairāk veicina profesionālu degradāciju nekā pedagoģisku izcilību. Gribētos, lai tieši šie skolotāji nosaka sistēmu. Taču valsts stāvoklis liecina, ka viņu jau ir pārāk maz.
Kā lai es pazīstu skolotāju cilvēkā, kurš lemts atrasties pastāvīgā, turklāt mākslīgi uzturētā pedagoģiskās apziņas krīzē? Vai varbūt Izglītības un zinātnes ministrija var apgalvot, ka radījusi skolotāja darbam tiktāl perfektu, stimulējošu, stabilu, mērķtiecībā skaidru un resursu ziņā pietiekami nodrošinātu rīcības vidi, lai skolotāju pamatmasa, lai katrs šajā pamatmasā zinātu (!) un varētu garantēt, ka noteikta izglītības cikla galā attieksmē pret skolēniem tiks īstenoti vismaz likumos noteiktie mērķi? Izklāju uz grīdas tekstus, kas man gadu gaitā sakrājušies mapē «Izglītības reforma», skatos uz tiem un pamatā redzu konvulsīvu, nekonsekventu, nerimtu un arī kā pienākas nepārdomātu raustīšanos no vienas fiksas idejas pie citas. Turklāt profesionālas stājas vietā redzu gļēvu puņķošanos tad, kad pēc būtības jāvērtē kārtējā aplamība. Vai tā bezfrustrācijas audzināšana vai nauda, kura kaut kam seko.
Mani vairs ne sevišķi satrauc pat tas, ka Latvijas izglītībā ir liels (89%) sieviešu īpatsvars. Mani satrauc skolotāju īpatsvars Latvijas izglītībā. Mammai bija strikts dalījums – skolotāji un škrabi (šķoļnij rabotņik). Kā lai es pazīstu skolotājus, ja sistēma definē škrabus? Kam citam, ja ne škraba statusam atbilst cilvēks, kurš tiek definēts kā «izglītības pakalpojumu sniedzējs»? Kas tas par izglītības politikas niķi – respektēt labi ja trešo daļu no skolotāja darba? Vai tas tā tāpēc, lai varētu skolotājam maksāt trīs reizes mazāk nekā pienāktos? Kas tas par niķi, redzēt skolotāju tikai kā klerku? Manā izpratnē skolotāju, ja tā var teikt, nosaka personiskie, pilsoniskie un profesionālie pašnoteikšanās ietvari. Kāds skolotājs var būt «pakalpojumu sniedzējs» bez pilsoniskā un personiskā, ja tam turklāt būtu jāiedveš jaunajiem cilvēkiem spēja pašattīstīties, spēja tapt un būt savas dzīves autoriem? Bet, ja 12% pedagogu nožēlo profesijas izvēli, tad jājautā – kāpēc viņi joprojām ir skolās? Kāpēc nav no tām patriekti? Ja paši atzīst, ka viņos skolotājs (vismaz personiskā aspektā) nedarbojas? Turklāt man ir iespēja vai katru dienu redzēt, ka skolotāja psiholoģiskā slodze ir vairākas reizes smagāka par manējo.
Ar to gribu sacīt, ka mehāniskas, formālas, ierēdnieciskas kalkulācijas nespēj kaut cik patiesi aprakstīt skolotāja darbu. Nedz nosakot skolotāju atalgojumu, nedz arī veidojot skolotāja rīcības vidi, ar šādu attieksmi nepietiek.