Aizkulišu noslēpumi
Pirms kāda laika apritē nonāca vārds «nekomunikācija», ar ko sākotnēji tika apzīmēta nekvalitatīva, pavirša komunikācija starp valsts pārvaldi (biznesa vadību) un IT. Satversmes aizsardzības birojs liedza tieslietu ministrei pielaidi valsts noslēpumam.
Bet viļņi, kas no tā sacēlās mediju telpā, liecina, ka specdienestu saskarsmes stilu ar publisko politiku lielā mērā var saukt par nekomunikāciju. Es uzskatu, ka pielaižu atteikuma gadījumā pamatojumu jebkurā gadījumā ir iespējams sniegt formā, kas nekādi neatklāj slēpjamo un neaizskar kādu neiesaistītu personu privātumu. Ja SAB to nespēj pat pēc Baibas Brokas pieprasījuma, tad izplata sabiedrībā aizdomas, ka viņa varētu būt narkomāne, toksikomāne, alkoholiķe, čekiste vai agrāk sodīta (sk. likumu par valsts noslēpumu). Vai varbūt viņa turējusi konspiratīvo dzīvokli? Vai varbūt viņa pateikusi kādam kolēģim ministrijas datora paroli? Utt. Proti – attieksmē pret cilvēku SAB rīkojas, manā uztverē, tiesiski nekorekti un neētiski, kas konkrēta pamatojuma gadījumā būtu izslēgts. Acīmredzot slepenie dienesti joprojām nav tikuši vaļā no iedomām, ka ir instances, kas sludina galīgo, absolūto patiesību.
Turklāt šāda attieksme pakļauj spēlītēm pašu valsts noslēpumu. Maz vēl, ka slepenojamās lietas nosaka ierēdņi, kuriem Latvijā ir izteikts pašaizsardzības instinkts, kādēļ nav izslēgts, ka noslepenots tiek arī kaitējums valstij. Turklāt vēl, izrādās, ka vārdi «pretvalstisks» un «valsts noslēpums» pie mums darbojas ne tikai publiskajā telpā daudzmaz atbilstoši savai jēgai, bet arī halturē aizkulisēs. Vārds «pretvalstisks» jo bieži tiek izmantots politisko opozicionāru iezīmēšanai, bet vārdi «valsts noslēpums», izrādās, var kalpot kā efektīvs marķieris pašā koalīcijā. Reiz jau bija kas līdzīgs. 2003. gadā KNAB rosināja «debates par to, vai speciālo pielaižu sistēma netiek izmantota politisku rēķinu kārtošanai» (sk. A. Panteļejevs, NRA, 29.12.2003.). Uzskatu, ka arī toreiz viļņus pamatā radīja nekomunikācija.
Jājautā – kas ir augstākais varas orgāns valstī? Likumdevējs? Saeima? Tad kāpēc Saeima nevar pieņemt galīgo lēmumu par pielaidi valsts noslēpumam, ja cilvēks, kam tā liegta SAB, nesamierinās? Vai tāpēc nevar, ka tādā gadījumā nevis ierobežots, izredzētu cilvēku loks, bet visi deputāti dabūs zināt tās spekulācijas, kuras noteikušas SAB vai Ģenerālprokuratūras lēmumu? Turklāt runa jau nav par paša valsts noslēpuma, bet tikai par to iemeslu atklāšanu, kuru dēļ cilvēkam liegta pielaide. Kas tad visvairāk cietīs no šīs atklāsmes? Taču jau tas cilvēks, kam šī pielaide liegta. Bet, ja viņš, kā Baiba Broka, pieprasa šo atklātību, bet tā viņam tiek liegta, tad iznāk, ka augstākais varas orgāns valstī nav vis parlaments, bet misters Valsts Noslēpums. Tas ir augstāks pat par negrozāmajiem Satversmes pantiem, jo šie panti tika apgrozīti Saeimā, bet valsts noslēpuma neaizskaramība grozās kuluāros beznosacījuma režīmā. Izrādās, neaizskarams ir ne tikai pats valsts noslēpums kā tāds, bet arī ar to saistītie argumenti. Taču tieši tas arī rada iemeslu domāt, ka valsts noslēpuma durvju priekšu varētu būt apsēduši politiskie intriganti.
Tas rada iemeslu domāt, ka daļa varas mums joprojām atrodas pagrīdē un publiskais šīs varas rīkotājdirektors nav ne parlaments, ne valdība, bet specdienesti. Kā tagad saka – piektā vara. Publiskajai varas daļai šīs pagrīdes varas slēdzieni turklāt jāpieņem kā pavēles. Kāpēc? Nacionālās drošības dēļ? Tad šīs lietas ir skaidrojamas un pamatojamas, nevis mistificējamas un apgalvojamas. Nevienā likumā nav teikts, ka pārējā sabiedrība specdienestiem jāuztver kā marionetes. Es pieļauju, ka ikvienā valstī ir nepieciešams kāds speciālo zināšanu, speciālās, slēptās informācijas kopums, taču nav pieļaujams, ka tas, kas nenonāk sabiedriskā lietošanā, tiek izmantots kā aizkulišu svira publiskās politikas regulēšanai. Nav pieļaujams, ka valsts noslēpuma kārtā tiek iecelta ēnu politika un šiverētāji, kas to piekopj.