1991. gada barikāžu dalībnieku Mārupes biedrības ierosinājums valstij parūpēties par īpašu barikāžu dalībnieku sociālo nodrošinājumu un pensijām nekādā ziņā nav pelnījis tādas seklas atrunas, kādas Saeimas Sociālo un darba lietu komisijai sakarā ar biedrības ierosināto likumprojektu sniegušas Labklājības, Finanšu un Tieslietu ministrijas. Ministrijas teicas «augstu novērtējam un cienām ikviena barikāžu dalībnieka pašaizliedzīgo un drošsirdīgo rīcību, aizstāvot Latvijas neatkarību» (LM, 6.03.2014.), bet nevēlas šo cilvēku dēļ ne par milimetru izrāpties laukā no formālās rutī nas rāmjiem.
TM apliecina «cieņu 1991. gada barikāžu dalībniekiem» (6.03.2014.), bet uzskata, ka prasītās garantijas «ir nesamērīgas proporcionāli iespējām radīt mehānismu barikādēs piedalījušos cilvēku identificēšanai un viņu individuālai novērtēšanai». Citiem vārdiem – ejiet ieskrieties, mēs nekādu papildu darbu jūsu iegribu dēļ neuzņemsimies.
Ar to es negribu sacīt, ka šo ideju īstenot ir taisnīgi un pēc būtības vienkārši. Paņem tikai to cilvēku sarakstu, kam barikāžu piemiņas zīmes, un viss. Visvairāk man kremt tas, ka tādā gadījumā šīs garantijas daudzus barikāžu dalībniekus neskars. Piemēram, es nevarēju iedomāties, ka piemiņas zīmes nav tēvam un dēlam, kuri barikādēs bija vai visu laiku, kuriem nācās naktī mukt no OMON (laimīgā kārtā izdevās laikus iebraukt sānceļā un izslēgt gaismas). Es jūtos vainīgs, bet viņi saka: «Ne jau tāpēc...» Vai – cits tēvs ar dēlu atbrauca uz barikādēm. Tēvam piemiņas zīme ir, bet puika otrajā vai trešajā dienā smagi saaukstējās un brauca mājās. Es noteikti būtu devis piemiņas zīmi arī puikam, bet tēvs saka – viņš jau tur bija tikai vienu nakti. U.tml. Ar to gribu sacīt, ka dalība barikādēs nav tāda lieta, kur birokrāts var pielikt lineālu un visu nomērīt saskaņā ar saviem ikdienas standartiem. Neviens tur nenāca pelnīties vai pierakstīties savai nākotnei. Daudzi atnāca, bija un aizgāja. Tā arī palikdami cilvēki no tautas. Tā ir vienīgā anonimitāte, kas man liekas cildināma. Bet atšķirībā no Tieslietu ministrijas es nekādi negribu teikt, ka ir neiespējami apzināt šo cilvēku loku, ka šī likuma īstenošanā virsroku var ņemt ļaunprātība. Manuprāt, ar negatīvo seku piesaukšanu te aizsegta nevēlēšanās domāt, kā šo ideju pozitīvi īstenot, kā izvairīties no nevēlamām sekām.
Tiesa, es šīs sociālās garantijas neattiecinātu, teiksim, uz priekšgalu. Uz politiķiem, ierēdņiem, žurnālistiem, sabiedriskās domas veidotājiem… Arī tāpēc, ka daļā sabiedrības šāds likumprojekts manā izpratnē tiek uztverts kā dilemma galvenokārt politiskās un intelektuālās elites pilsoniskās, valstiskās kvalitātes dēļ. Mēs grimstam nabadzībā, bet viņi, redz, grib privilēģijas… Toties nevienu netraucē tas, ka tiem, kas degradējas, sociālās privilēģijas saņemt nav pārāk grūti. Nedaudz pārspīlējot, var teikt, ka alkoholiķu brālībai saņemt sociālo atbalstu te vieglāk nekā politiski represēto biedrības biedriem. Lielā mērā tas tā, manuprāt, ir tāpēc, ka «valsts sociālās drošības sistēma, kas ir vērsta uz vienlīdzīga atbalsta sniegšanu un solidaritāti noteiktām iedzīvotāju grupām» (LM vēstule), domā vairāk pagrimuma nekā stimula kategorijās. Godprātīgs, nabadzīgs pensionārs un daudzbērnu mamma šajā sistēmā ir neaizsargātāki par tiem, kas nolaidušies no sevis atkarīgu iemeslu dēļ. Ar to gribu sacīt, ka Mārupes biedrības ideja nesaskan ar LM īstenotās sociālās drošības sistēmas paradigmu, kura pievērsta vien objektīviem grūtdieņiem un – lielā mērā – padibeņu komfortam. Varbūt tāpēc LM uzskata par gandrīz neiespējamu izcelt tās «iedzīvotāju kategorijas, kam pamatā būtu nopelnu vai pašaizliedzīga darba fakts». (LM vēstule.) Man gan šķiet – lai padibeņu slānis (tātad sociālie izdevumi) kļūtu plānāks, ir vērts stimulēt tieši nopelnus un pašaizliedzīgu darbu (ieskaitot šajā darbā bērnus). Lai kā – atrakstīšanās nav uzskatāma par nopietnu Mārupes biedrības idejas novērtējumu. Tā ir atkratīšanās.