“Informācijai par notiekošo jābūt katru dienu, ne tikai vienreiz nedēļā laikrakstā Atmoda”,” mēs, atmodieši, nospriedām un, sākot ar 13. janvāri, sākām printēt skrejlapas, kuras dalījām barikāžu sargiem. Tas notika 1991. gadā. Nu vīri pie ugunskuriem ne tikai klausījās ziņas, kas skanēja no mazajiem pārnēsājamajiem radioaparātiem, bet arī lasīja mūsu skrejlapas. Būt informētiem – tas bija svarīgi. Pāri barikādēm 19. janvārī pāršalca ziņa, ka 20. janvārī, iespējams, var notikt kas nopietns.
Bet līdz tam brīdim viss Doma laukums, Augstākās Padomes un Ministru Padomes ēku apkārtne tika pieblīvēta ar lauksaimniecības tehniku, ar baļķvedējiem. To noorganizēja satiksmes ministrs Jānis Janovskis un lauksaimniecības ministrs Dainis Ģēģers. Viņi abi aizgāja pie Ivara Godmaņa, kurš tolaik bija Ministru Padomes priekšsēdētājs. Laikabiedri zina stāstīt, ka Godmanis vien atmetis ar roku, sak, dariet, kā uzskatāt par vajadzīgu. Taču nekāds entuziasms viņā gan nebija vērojams.
Vēlāk, jau 20. janvārī, Godmanis, runādams televīzijā, teica, ka barikādes esot jānovāc. Arī Latvijas Tautas frontes sēdē viens otrs uzstāja, ka tās jānojauc, sak, nav te ko spēlēt teātri. Arī Anatolijs Gorbunovs Augstākajā Padomē delikāti ierunājās par ugunskuriem: vai tos nevarētu izvietot kaut kur mazliet tālāk: dūmi nākot iekšā pa logiem…
Taču barikādes nešaubīgi provocēja padomju militāristus, tāpēc gan Godmanis, gan Gorbunovs, baidīdamies par cilvēku dzīvībām, vēlējās, lai barikādes tiek novāktas. Tomēr Augstākās Padomes Aizsardzības štāba priekšnieka vietnieks Tālavs Jundzis uzstāja, ka to darīt nedrīkst, jo visas pieejamās informācijas analīze liecināja: uzbrukums valdības ēkām gaidāms tuvākajās dienās, tāpēc barikādēm vēl jāpaliek. Tā bija taisnība: 20. janvārī notika uzbrukums Iekšlietu ministrijai.
Situācija bija dramatiska. Tālavs Jundzis zvanīja VDK priekšniekam Edmundam Johansonam, kura pakļautībā bija vairāki simti bruņotu vīru. Vai viņi ieņem Iekšlietu ministriju? Nē, tie neesot Johansona cilvēki. Johansons toreiz ieteicis Jundzim piezvanīt Baltijas kara apgabala pavēlniekam Kuzminam, lai viņš izved ielās armiju, tad visi palikšot mierīgi. Kā tad! Armiju ielās varētu izvest ļoti ātri, tikai - kā to pēc tam dabūt atpakaļ kazarmās? Bet iespējams, ka tieši tāds bija mērķis: pēc provokācijas ar šaudīšanos ieviest militāru diktatūru un realizēt prezidentālo pārvaldi. Par laimi, neviena oficiāla persona nelūdza palīgā armiju.
Paliek jautājums par to, kāpēc militāristi tomēr neuzbruka barikāžu aizstāvjiem. To varētu izdarīt ātri, jo militāristu rīcībā bija efektīva tehnika. Taču tad būtu asiņu jūra. PSRS militāristus tas, protams, varētu neuztraukt, bet bija kāds faktors, kas viņus atturēja: tie bija vairāki simti ārzemju žurnālistu, kuri regulāri informēja pasauli par notiekošo Rīgā, un žurnālisti nešauboties atbalstīja barikādes un visas Latvijas centienus aizsargāt trauslo, bet vēl neatgūto brīvību.
Šī ārzemju žurnālistu iesaiste, iespējams, glāba barikāžu cilvēku dzīvības. Jāatceras, ka tūdaļ pēc Viļņas slaktiņa, kad 13. janvārī krievu tanki un bruņutransportieri šķaidīja neapbruņotos televīzijas torņa aizstāvjus, pasaules preses izdevumu pirmajās lapās parādījās šā asiņainā notikuma fotogrāfijas. Un sanāca tā, kā sanāca: PSRS vadoņiem nācās pārskatīt savas valdīšanas paņēmienus un nākotnes ieceres. Līdz 1991. gada janvārim PSRS saņēma miljardiem dolāru palīdzību no ASV un Kanādas - ar noteikumu, ka nenotiks vardarbība pret Baltijas valstīm. Ar Lietuvu sanāca asiņaini, un ASV pārtrauca palīdzības sniegšanu Padomju savienībai. Arī Kanāda to atteica. Paldies žurnālistiem, kuri veicināja šos atteikumus!
Nesnaudām arī mēs, “Atmodas” žurnālisti. Barikādnieki gaidīja katras dienas skrejlapas, ko mēs drukājām redakcijā, paši arī dalījām. Mūs cienāja ar tēju, reizēm arī ar kaut ko stiprāku. Sievas vārīja zupas un putras, uz paplātēm tika saliktas maizīšu kaudzes. Vajadzēja ieturēties, un mēs bijām pateicīgi Doma laukuma sievām par klātajiem galdiem, jo uz mājām mēs nebraucām, nebija laika, mēs nakšņojām redakcijā.
Barikādēs bija dažādu vecumu cilvēki - sākot no pusaudžiem, beidzot ar sirmgalvjiem. Atceros kādu sarunu ar puisi, kam toreiz, iespējams, bija gadi sešpadsmit. Pajautāju viņam par iemesliem, kāpēc viņš te atrodas. Puisis - vairs neatceros, kā viņu sauca - atbildēja, ka grib parādīt “tiem krievu okupantiem”, ka latvieši prot aizstāvēt savu valsti un savu zemi, kā viņi to darījuši vienmēr. Kurš tev, zēn, par to izstāstīja? Vectēvs, viņš bija latviešu leģionārs.
Šis stāsts - un tādu ir daudz - liecināja par to, ka ir nepieciešama šī vēsturiskās atskārsmes saite: vecvecāki - vecāki - bērni. Saite, kurā iepīti ārkārtīgi svarīgi vēstures notikumi. Vai šodien šī saite eksistē? Vai vecāki un vecvecāki stāsta saviem bērniem un nu jau mazbērniem par Latvijas brīvības cīņām pagājušā gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā? Neesmu par to pārliecināta.
Neesmu pārliecināta arī par to, ka šis vēstures posms - Latvijas neatkarības atgūšana - ir svarīgs mūsu šodienas varnešiem. Arvien uzskatāmāka ir viņu neticība mūsu valsts esībai un attīstībai. Kāda tur vairs vēsture! Ir jāpaspēj izsmelt visu, kas vēl smeļams, negausīgi rijot valsts amatpersonu algās dāsni dalītos tūkstošus, nerunājot nemaz par dažādu “projektu” dotajām iespējām, sākot no dažiem tūkstošiem, beidzot ar miljoniem eiro. Diez vai par tādu pārēšanos savulaik domāja tie, kuri diennaktīm stāvēja barikādēs, sargādami savu Latviju. Un, jā - arī savu Augstāko Padomi un Ministru Padomi, savu televīziju, savu radio.
Kad 20. janvāra melnajā vakarā mēs, atmodieši, skrējām uz Bastejkalnu, lai redzētu, kas notiek pie netālās Iekšlietu ministrijas, mums nebija bail. Bet lodes lidoja pavisam tuvu. Bail bija pēc tam - kad atskārtām, kas ar mums varēja notikt. Taču notika ar kinorežisoru un kinooperatoru Andri Slapiņu, mūsu labu draugu - viņu Bastejkalnā 20. janvārī nošāva omonieši. Nāvējoši ievainoja arī operatoru Gvido Zvaigzni. Tās bija neaprakstāmas sēras un netaisnības sajūta: kāpēc tiek iznīcināti labākie?
Viņu dēļ, viņu un daudzu citu vārdā tagad strādā tie, kuriem Latvija nav slaucamgovs, bet gan vienīgā vieta uz planētas, ko saukt par savu dzimteni. Par dzimteni, kas jāsargā un jāmīl. Tieši tāpat, kā to mīlēja un sargāja tie, kuri stāvēja barikādēs.
Taču baidos, ka noskaņojums vairumā cilvēku jau sen vairs nav tāds, kāds bija neatkarības atgūšanas sākotnē - labticīgs, cerīgs un gaišs. Toreiz mēs bijām gatavi aizstāvēt gan parlamenta namu un deputātus, gan valdības namu ar visu valdību. Tagad? Tagad baidos, ka varam attapties pie valdīkļu iztukšotās siles, pie viņu negodprātības un ieņirgšanas par tautu, un mūsos tad vairs nebūs nekā - nedz cieņas un atbildības, nedz mīlestības un patriotisma.
Būs tikai vilšanās un dusmas. Bet kurš tad celsies, lai sargātu Latviju?
