Ja man jautātu, kā jāattīstās hokejam Latvijā
Ja gribam, lai mums būtu,no kā izvēlēties, tad jāatbalsta vecāki, kuru bērni trenējas hokejā. Pirmkārt ir jāpalīdz bērnu vecākiem, jo viņi būtībā uztur Latvijas hokeju.
Viņu priekšā jānoņem cepure, jo jauniešu un bērnu hokejs balstās uz vecāku naudas. Vecāki atsaka sev, lai bērni varētu trenēties hokejā, kas Latvijā ir dārgākais sporta veids. Tagad, kad atkal palielinājušās gāzes un elektrības cenas, maksa par viena bērna treniņiem mēnesī vairs nav 20 vai 30 latu, bet simtos mērāma summa.
Plus inventāra iegāde vismaz reizi gadā, jo bērniem ir tāda tendence, ka viņi aug. Slidas jāpērk gandrīz katru gadu. Elkoņsargi un cimdi, un nūjas lūzt. Ir jārada sistēma, lai stimulētu vecākus sūtīt bērnus uz hokeju. Veidu ir daudz, kā to darīt, bet vispirms jāpalīdz veidoties lincencētiem hokeja klubiem, lai vecāki būtu pārliecināti: ja bērns tiek šajā klubā, tad viņam nav vispār nekas jāmaksā vai arī jāmaksā daudz mazāk.
Un kā nākošais jāmin,mērķtiecīgs metodiskais darbs ar treneriem. Elementāra lieta, kas neko neprasa, – metodiskais kabinets – viens mazs stūrītis, kur treneriem būtu pieejami videomateriāli, grāmatas, notiktu regulāri semināri un nevis tā, kā tagad, ka tie notiek reizi divos gados vai kad Starptautiskā federācija uzbāžas Latvijas Hokeja federācijai, – nu, labi, noorganizēsim vienu semināru kaut kur Ventspilī. Ir vajadzīga regulāra treneru apmācība. Rīgas "Dinamo" vajag otro treneri, asistentu Jūliusam Šupleram. Kur viņš ir? Būtu priecīgs, ja būtu pieci kandidāti, reitinga tabula un mēs izvēlamies vienu no pieciem. Mērķtiecīgs darbs ar treneriem – tas ir vistīrākais federācijas darbs un uzdevums. Latvijas čempionāts visās vecuma grupās, arī sieviešu čempionāts, ko absolūti nevajag ignorēt. Kanādā un Amerikā hokejs ir ļoti populārs sporta veids, zāles pilnas un meitenēm gribas spēlēt. Un nevis ar 20 spēlēm, kā tas tagad – ar tik mazu spēļu skaitu bērns nevar iegūt to praksi, kas viņam vajadzīga. Ja Latvijā nav komandu, domājam, kā iziet no situācijas, un komandas jau pašas to dara, spēlējot Baltkrievijā, bet tā nav federācijas iniciatīva. Tā ir komandu pašu iniciatīva, un tas ir nepareizi! Kādam tas viss ir jākoordinē un jāvada.
Ir jābūt sakārtotai sistēmai. Lai vecāki, aizvedot savu bērnu uz hokeju, ir pārliecināti, ka trenerim ir diploms, ka viņš ir atestēts un nevis aizgājis uz veikalu, nopircis svilpi un nu ir treneris. It sevišķi, ja viņš strādā ar bērniem. Un lai vecāki būtu pārliecināti, ka bērns nonācis tur, kur par viņu rūpēsies. Mums katrs Pēteris, kurš dzenā ripu, ir zelta vērtībā. It sevišķi, ja viņš ir talantīgs. Jārūpējas par viņu no sešu gadu vecuma līdz 20 gadiem. Tā ir ābece.
Vai , piemēram,tiesneši. Cik gadu neesam runājuši, ka tā mums bēdu ieleja, bet federācija atļaujas uz gadu diskvalificēt divus mūsu labākos tiesnešus. Pie tam, par ko,par to, ka viņi izsaka savas domas. Un mēs viņus nosēdinām uz beņķīša! Absurds! Darbs ar reklāmu, mārketingu un sponsoriem. Ja "Hansabankai" pašai jāuzprasās uz mārketinga aktivitātēm, ja "Samsung" paši iet uz federāciju un paši piedāvā naudu...
Nauda jāprot paņemt. Un hokejā, kas ir Latvijā populārākais sporta veids, tas ir elementāri izdarāms, to pierādīja basketbols. Un naudas summas, ko piesaista basketbols, ir diezgan lielas. Varam runāt par hokeja inventāra ražošanu un daudzām citām lietām. Cik ilgi federācijai nebija savas mājas lapas internetā? Un tas – 21. gadsimtā!
Jā, četri klubi mums tomēr ir: Rīga, "Liepājas metalurgs", Ogres ASK un "Latgale".Vislabākā šī klubu sistēma ir Rīgā un Liepājā. Liepājā – pateicoties "Metalurga" puišiem. Vienmēr apbrīnoju tos cilvēkus, kuru no savas peļņas nopērk nevis jaunu automobili vai dzīvokli Floridā, bet iegulda naudu sportā. Liepājā ir šī sistēma, pateicoties "Metalurga" īpašniekiem un pilsētas domei, Rīgā – galvenokārt pateicoties vecākiem, Rīgas domei un atsevišķiem psihopātiem, kuriem ir halles un kaut kāda interese par hokeju. Daugavpilī arī ir šī sistēma un Ogrē sāk veidoties. Bet tas arī ir viss. Vispārzināmas klubu sistēmas Latvijā tomēr nav. Būtu pareizi, ja Hokeja federācija klauvētu pie visu valsts institūciju durvīm: ja tev ir klubs, tad tu no valsts par katru bērnu gadā saņem 200 latu. Ja ir sertificēti treneri, piecas, sešas visu vecumu komandas, tad par katru spēlētāju no valsts – 200 latu. Elementāri! Un valsts zina, ka šie bērni ir hokejā un nevis uz ielas. Trenējas sertificēta trenera vadībā un pēc diviem, trim, četriem, desmit gadiem normālā līmenī būs valsts izlase. Viss! Kas var būt vienkāršāks? Var būt, ka es kļūdos un šāda sistēma ir, bet dzirdējis par to gan neko neesmu.
[pagebreak]
"Rīgā-2000", kļūstot par kluba prezidentu, ienācu pirms sešarpus gadiem... Kad aizgāju no prezidenta, bija sestais gads. Pieci pilni gadi "armijā" un vēl mazliet. Uz hokeju nācu kā uz darbu. Pasaules mērogā droši vien mani var uzskatīt par diletantu, tas – salīdzinot ar NHL. Bet es domāju, ja četrus gadus pēc kārtas bijām Latvijas čempioni, tad Latvijā galīgs diletants neesmu.
Kas ir kas Latvijas hokejā? Man liekas,zinu motivāciju, kāpēc katrs ir hokejā. Nākamais jautājums droši vien būs: kas notiek ar Latvijas Hokeja savienību? Kad dibinājām, teicu: Latvijas Hokeja savienība nav vajadzīga man, bet lai mēs varētu mainīt Latvijas hokeja dzīvi un visu hokeja saimniecību. Ja nenāksiet talkā, nekā nebūs. To teicu dibināšanas sapulcē un katrā Padomes un Valdes sēdē, un, kad redzēju, ka cilvēkiem pēc trešās, piektās un sestās reizes kļuva skaidrs, ka būs jāstrādā un nevis Koziols tikai izvilks no atvilktnes miljonu un sāks dalīt naudu, tad interese noplaka. Tas diemžēl ir fakts. Tādu īstu hokeja cilvēku ir maz. Tas ir cilvēks, kas neskaita stundas un hokejā ieguldīto naudu, bet ar sirdi un dvēseli hokejam kalpo šā vārda vislabākajā nozīmē. Kad kalpots pietiekami ilgi, tad būs arī rezultāti. Kad atstāju "Rīgas-2000" prezidenta krēslu, nenožēloju nevienu sekundi. Es zinu, cik tur ieguldīju laika un naudas, atņemot to sev un ģimenei. Un rezultāti bija. Atceros, ka pirmajā preses konferencē daudzi smīnēja, kad es teicu, ka komandā būs Ābols un pie mums spēlēs izlases hokejisti. Jums likās: nu, ko tas plānprātiņš te muld, – bet "Rīgā-2000" bija gan Ābols un Irbe, gan Žoltoks un Hendriksons, gan Skrastiņš un Daugaviņš.
Mans princips ir: ja godīgi un atklāti strādā, tad zvaigznes arī nostājas tev labvēlīgā stāvoklī. Toreiz mums tiešām bija stipra komanda, NHL bija lokauts, un IMG piedāvāja šo spēli arī mums. IMG nebija pārliecības par šo zvaigžņu tūri, un viņiem vajadzēja, lai Rīgas komanda piekrīt spēlēt. Nebija tik viegli, jo 150 000 dolāru IMG bija jāsamaksā, un tos es samaksāju no savas kabatas.
Diez vai Latvijas hokeja čempionāts kādam var būt izaicinājums. Līmenis ar katru gadu krītas. Paskatīsimies kaut vai spēlētāju vidējo vecumu. Ja nebūtu LSPA, tad tas vispār būtu dramatisks. Pēc kausa un medaļām, kādas tiek pasniegtas, pēc klubu ieinteresētības. Kāda interese "Rīgas-2000" klubam spēlēt Latvijas čempionātā? Nekādas. Mēs nekad, nekad, nekad neesam saņēmuši biļetes uz hokeja čempionātu, nekad nesam saņēmuši no Hokeja federācijas biļetes uz pārbaudes spēlēm Rīgā... Un tas ir pēdējo gadu vadošais klubs!
Kad federācijas ģenerālsekretārs bija Harijs Vītoliņš, viņš kaut kā mācēja lietas sakārtot. Kam pateikt paldies, kam iedot ielūgumus uz hokeja spēlēm.
Katru gadu pasaules čempionāta laikā notiek treneru semināri – uztaisi konkursu, ka pirmo triju vietu ieguvēji dabū braucienu uz pasaules čempionātu. Kur vēl labāka motivācija? Ir miljons iespēju. Par seklu vai ne par seklu, bet Latvijas čempionāts sāk pārvērsties par neinteresantu pasākumu.
Kāpēc esmu Rīgas "Dinamo" projektā?Varbūt tā ir arī zvaigžņu sakritība. Jāsaka paldies "Iterai", Aigaram Kalvītim, Jurim Savickim, ka viņi piekrituši šajā projektā piedalīties, ka noticējuši hokejam vispirms un šim biznesa projektam. Arī Kirovs Lipmans tur blakus stāvējis. Malači. Liekot kopā visus spēkus, tik tālu esam tikuši. 5. jūnijā bija divi mēneši, kopš nodibināta akciju sabiedrība.
Šajā laikā izveidota Padome un Valde ,arī tas ir svarīgi, ka mums ir izveidota akciju sabiedrība un pārvaldes orgāni. Gan Padome, gan Valde ir sākušas darbu, manuprāt, darbojamies ļoti labi, koleģiāli un solīdi. Ir izveidots komandas kodols, mums jau ir 14 spēlētāju plus no "Rīgas-2000" – seši, septiņi, astoņi jaunie. Vēl vajag četrus–piecus ārzemniekus, un tad būs šie 25 "Dinamo" spēlētāji. Dosim iespēju kandidēt uz vietu sastāvā arī jaunajiem spēlētājiem. Katru dienu sazināmies ar Normundu Sējēju, ir labs kontakts ar Krievijas kolēģiem, ar Kontinentālās līgas veidotājiem.Esam izveidojuši reklāmas un mārketinga politiku, pašreiz strādājam ar reklāmdevējiem un sponsoriem. Un tā nav gāzes kompānija. Patika, kā šodien atsauksmēs uz mūsu preses relīzi, ka sponsors prezentēs arī savu produkciju, kāds bija pajautājis: vai tad izsmidzinās gāzi? Cilvēks ar ļoti labu humora izjūtu, bet nebūs ne gāzes baloniņu, ne gāzes. Rit darbs ar "Arēnu "Rīga"" un arī Piņķos, kur mums jāizveido mājas bāze nu jau divām komandām. Jāpaplašina ģērbtuves. Diemžēl visas spēles nenotiks arēnā, no piecām līdz desmit spēlēm var iznākt nospēlēt Piņķos.
[pagebreak]
Tas, ka Morozovs gadā saņem trīs, četrus vai piecus miljonus dolāru, nenozīmē, ka Pēteris, kurš Rīgas "Dinamo" saņem 20 reižu mazāk, ir arī 20 reižu mazāk meistarīgs. Mums un arī spēlētājiem tas ir liels izaicinājums – pierādīt Krievijai, ka viņu maksātās algas nav ekonomiski pamatotas. Un es esmu pārliecināts, ka mēs to pierādīsim. Tas būs izaicinājums spēlētājiem – spēlēt savās mājās, aizstāvēt savu, kluba, pilsētas un valsts interesi un godu.Ja meistarība būs augusi divas reizes, es būšu priecīgs maksāt divreiz lielāku algu. Bet, ja meistarība būs augusi divas reizes, tad arī biļešu cena arēnā pieaugs un es būšu ļoti priecīgs. Un pie arēnas stāvēs rindas pēc biļetēm un abonementiem! Abonementu sistēma ir viens no darbiem, pie kura šobrīd strādājam. Vienudien bija "prāta vētra" tikai ar biļetēm un abonementiem – būs VIP abonementi, "sudraba" abonementi, "platīna" abonementi, sistēma būs pārdomāta un orientēta uz to, lai cilvēki nāktu uz hokeju, lai arēna kļūtu par vietu, kur notiek hokeja svētki.
Man ir prieks, ka pasaules čempionātā Kvebekā ar čempionu kausu rokās stāv divi izcilākie Krievijas hokejisti – Aleksandrs Ovečkins un Sergejs Fjodorovs. Medaļas kaklā, un pēc Ovečkina sejas izteiksmes var pateikt, ka kausā kefīrs īsti nav bijis, bet Fjodorovam galvā ir "Rīgas-2000" cepurīte. Tas nozīmē, ka viņš četrus gadus šo cepurīti ir valkājis, vadājis līdzi un ka viņam šī cepurīte ir dārga un vajadzīga.
"Rīgai-2000" suvenīri un kluba atribūtika bija stingri pāri Latvijas līmenim. Tā bija mūsu attieksme pret hokeju, mūsu attieksme pret spēlētājiem, līdzjutējiem. Un tādu pašu attieksmi varam prasīt atpakaļ no spēlētājiem. Šuplera laikā tā bija, arī tad, kad treneris bija Normunds.
Sēdēju Šamonī kalna galā kafejnīcā, kas ir nevis Monblāna, bet otrajā pusē. Nekur nebija jāsteidzas, slēpju nebija, sēdēju un domāju par šo pašu jautājumu. Nu, kāpēc latvieši tādi ir? Skatījos uz kalniem. Latvijā ar klimatu un dabu ir tā, kā ir – mums ir pankūka. Norvēģi, skandināvi – cīnītāji un skarbi, tāpēc ka daba tur tāda. Mums nav zemestrīču un vētru, ne šis, ne tas – un gadsimtiem ilgi. Un gadsimtiem ilgi esam verdzināti. Tas atstāj kaut kādu iespaidu. Es ceru uz jaunajiem cilvēkiem. Ir vajadzīga viena paaudze, lai kaut ko mainītu. Tagad jau aktīvā dzīvē iekļaujas tie, kas dzīvojuši tikai brīvajā Latvijā.
Kādreiz Krievijas vēstnieks teica: cik ilgi varam skatīties atpakaļ, ka mums ir nodarīts pāri. Man arī varbūt kāds pirms divdesmit gadiem iesitis pa seju, bet es neesmu atsitis atpakaļ. Vai visu atlikušo dzīvi dzīvot ar šo pārestības sajūtu?
