Katra cilvēka dzīvē esot nepieciešamas pārmaiņas un saka arī, ka parasti jau viss notiekot uz labu... Tikai dažreiz to var saprast tikai pēc garāka vai īsāka laika sprīža. Tieši tāds brīdis patreiz ir arī manā dzīvē.
Šobrīd man sava nākotne ir kā biezā miglā tīta un sauli aiz mākoņiem nekā nespēju ieraudzīt – man ir paziņots, ka LDT pie dzīvniekiem vairs nestrādāšu, ka tāds esot ministrijas rīkojums, utt.
Patiesību sakot, mēs te esam „izmesti” visi – visi 5 cilvēki, kuri gadiem (dažs vairāk, dažs mazāk), bet esam strādājuši LDT un man gribas teikt, ka visi to ir darījuši pēc vislabākās sirdsapziņas. Kā nu katram tas ir kuro brīdi sanācis, kur katrs esam pielaiduši kādu kļūdu – visi esam tikai cilvēki..., bet neviens te nav strādājis „no zvana līdz zvanam”, visi esam nākuši savās brīvdienās, agros rītos un vakaros – ja to ir prasījuši radušies apstākļi.
Līgatnes dzīvnieku saimniecībā var notikt jebkas – lielā vējā koki sakrist uz žogiem (un dzīvnieki var izkļūt laukā no iežogojumiem), ir nepieciešami steidzīgi remontdarbi, bieži nepieciešama strauja reaģēšana uz radušos problēmu – kaut kas noticis ar kādu dzīvnieku, teritorijā ieklīduši apkārtklaiņojuši suņi, kāds apmeklētājs neadekvāti uzvedas – tā apdraudēdams savu un dzīvnieku veselību un drošību, piepeši pazūd elektrība (nedarbojas elektriskie gani), utt. – visu nav iespējams uzskaitīt. Man gribās teikt, ka mūsu, nu jau bijušajā kolektīvā, katrs darbinieks zināja savu darbību visās krīzes situācijās – pateicoties garos gados uzkrātajai pieredzei. Tagad visu šo cilvēku pieredze un zināšanas ir izrādījušās nevajadzīgas......
Vissmagāk šīs pārmaiņas skar mani, jo Līgatnē pie dzīvniekiem ir pagājusi visa mana dzīve – gandrīz veseli 32 gadi. Kopš atnācu uz šejieni strādāt kā jauns skuķis pēc augstskolas beigšanas, tā līdz šim brīdim esmu ar visu sirdi un pēc vislabākās sirdsapziņas darījusi visu iespējamo, lai man uzticētiem dzīvniekiem būtu nodrošināta vislabākā aprūpe. Pirmajos gados nemitīgi lūdzu padomu Rīgas Zood. darbiniekiem un pati mēģināju viņu ieteikumus piemērot mūsu apstākļiem. Pieredze veidojās gadiem, mācoties no attiecīgām situācijām, nemitīgi konsultējoties ar kolēģiem zoodārzos ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā un Lietuvā.
Pa šiem 32 gadiem ir attīstījusies un pieaugusi dzīvnieku saime un pati esmu izaudzinājusi ļoti daudz dzīvnieku un putnu mazuļus – vienmēr esmu mēģinājusi būt viņiem vislabākā „mamma”! Laikam jau vislielākais sasniegums ir bijis abu lācenīšu Ilzītes un Līzītes izaudzināšana no to pirmajām dzīves stundām, bet man patiesus prieka un laimes brīžus ir devuši arī visi mani pārējie audžubērni – stirnas, brieži, zaķi, vilks, lūši, bebri, ūdrs, stārķi un pūces, vāveres, mežacūka, utt. Un kur nu mana lielā aļņu ģimene ar manu pēdējo rūpjubērnu alnēnu Fredi.
Neviens cilvēks nevar būt labs visiem un vairāk saviem oponentien vēlos paskaidrot, ka es neskraidu pa mežu vākdama un pieradinādama savvaļas dzīvniekus – pati nekad neesmu atnesusi no meža nevienu dzīvnieku mazuli! Visi savvaļas dzīvnieki LDT ir nonākuši citu cilvēku atrasti, visbiežāk nokļuvuši nelaimē un glābti no neizbēgamas bojā ejas.
Parasti Latvijā šādus atrastos (izglābtos...?) dzīvniekus nogādā Rīgas zoodārzā, tās filiālē Kalvenē, kādā minizoo vai ved pie mums uz LDT.
Ne jau visus šādus atradeņus izdodas izglābt un izaudzināt, bet ja šis grūtais darbs ir tomēr izdevies, tad atlaist atpakaļ brīvībā visbiežāk tos vairs nevar un tiem nākas nodzīvot savu mūžu nebrīvē. Cilvēku pienākums ir tiem nodrošināt pēc iespējas labākus apstākļus, aprūpi, utt.
Šī tēma droši vien būtu diskutējama, bet ne par to šis stāsts.....
Nedaudz par lācenes Mades tēmu... Viņa, kopā ar lāču Puiku un Miku, piedzima Rīgas zood. sprostā un bija „pieradināta” no bērnības. Uz Līgatni tika atvesta jau 8 mēnešus veca, labi apradusi ar cilvēkiem, nebaidījās no tiem.. Tā atbilde no manis tiem interneta komentētājiem, kuri man pārmeta Mades pieradināšanu, jo it kā tāpēc nācies lāceni nošaut...Un ja viņas pirmajā izbēgšanas reizē viņa sekoja man to kilometru līdz voljeram un arī iekšā voljerā ienāca man uzticoties un paklausot maniem aicinājumiem, tad tas ir Brīnums, pēkšņi radusies draudzība un uzticēšanās – es pat nebiju Mades kopēja.... bet tā atkal cita tēma un arī ne par to šoreiz šis stāsts.....
Man ir paziņots, ka arī man darba vairs pie dzīvniekiem nebūs – te nāks citi cilvēki ar savādāku domāšanu un mana pieredze vairs nav vajadzīga..., kā saprotu, daudz ko vispār esmu darījusi nepareizi (barojusi un kopusi dzīvniekus...), viss būs „pa jaunam”.... Protams, kā vietējai iedzīvotājai man neviens nevar aizliegt pastaigāties pa apmeklētāju celiņiem, bet aprūpēt Fredi (katru dienu devu viņam vitamīnus un barības piedevas), sekot līdz lūšu ģimenes gaitām, lāču aprūpei un turēšanas apstākļiem, stirnu bariņa veselībai un barošanai, savam Bebra kungam, utt. – tas man tiek liegts.... Esmu atzīta par.... nevajadzīgu Līgatnes dzīvniekiem.
Lācenīte Ilzīte droši vien nosvinēja savā (un arī manā...) mūžā pēdējo Ziemassvētku eglīti – skatieties ierakstu 23.12. TV raidījumā Mans mīļais draugs!