Aizsardzības ministrijas (AM) parlamentārās sekretāres Lienes Gāteres un valsts sekretāra vietnieka Uģa Norīša vadītā delegācija Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā nespēja atbildēt uz komisijas priekšsēdētājas Andas Čakšas jautājumu, kādās mērvienībās izsakāms Latvijas armijas kaujasspēju pieaugums atbilstoši armijai piešķirtās naudas daudzuma pieaugumam.
Šajā reizē konstatācija par militāristu nespēju parādīt saistību starp armijas finansējumu un kaujasspējām ir tikai konstatācija, nevis pārmetums. No Latvijas Aizsardzības ministrijas un armijas vadītājiem nevar prasīt atbildi pēc formulas, kādas nav nevienam pasaulē. Ja tāda formula vispār eksistētu, tad to noteikti būtu zinājusi Krievija. No šodienas skatpunkta šķiet, ka Krievijas mērķu sasniegšanai daudz labāk nekā atklāts karš kalpotu terorisms un provokācijas, intrigas un propaganda. Tomēr saprotama ir arī toreizējā Krievijas, t.i., Krievijas diktatora Putina pārliecība, ka 2022. gada sākumā pienācis laiks atpelnīt tieši Krievijas armijas apbruņošanā ieguldīto naudu. Krievija savas armijas apbruņošanai un visām pārējām armijas vajadzībām bija iztērējusi daudz vairāk, nekā pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai apņēmusies tērēt Latvija ne vien izdevumu salīdzinājumā absolūtos skaitļos, bet arī izdevumu attiecībā pret abu valstu ekonomiku lielumu. Tikpat svarīgi saprast, ka šodienas skatpunkts nav īstenības kritērijs. Kara laime dos pavisam jaunu, šobrīd mums nezināmu skatpunktu tad, kad kaut kad un kaut kā karš beigsies. Taču arī tālākie notikumi nesīs aizvien jaunus traktējumus tam, kura puse būs 2022. gadā sākto kauju rezultātā vairāk ieguvusi vai zaudējusi.
A. Čakšas vārdiem runājot, “jautājums, kāds ir AM uzdevums, ja skatāmies no sabiedrības viedokļa. Jūs stāstāt, ka jāstiprina Nacionālie bruņotie spēki, un tas ir labi, bet vajadzīgs vēl viens stāsts - kāpēc tas vispār notiek? Kā jūs mērāt sabiedrības noturību un drošību īstermiņā un ilgtermiņā un kā tam atbilst budžets?”
U. Norītis sākotnēji atbildēja ar atsaucēm uz armijas iekšējiem normatīviem par to, cik lielgabalstobru uz katru aizsargājamo kilometru un cik lādiņu katram stobram vajadzētu sagatavot, lai aizsardzības plāns būtu izpildīts par 100%. Savukārt A. Čakša neatlaidās ar jautājumiem “no budžeta aspekta. Kā jūs pēc tam varat pateikt, ka jūsu spējas kļuvušas lielākas, pieliekot klāt vienu vai otru budžeta [izdevumu] procentu?” “Kāds ir tas naudas solis, kas nodrošina jūsu spēju soli?”
Šāda saruna noveda tikai pie tā, ka Latvijas armijas spējas ir uzsakāmas procentos no NATO četru gadu un 3 x 4 = 12 gadu attīstības plānu izpildes, bet tādā veidā notiek mazāka nezināmā aizvietošana ar lielāku nezināmo.
Pirmkārt, karš samēros nevis mūsu plānu izpildi pret mūsu plāniem, bet pret pretinieka plānu izpildi. NATO plānu izpilde par 100% un pat par 110%, cik daudz Krievija noteikti bija sev sazīmējusi, negarantē uzvaru karā, kā to rāda Krievijas piemērs Ukrainā. Otrkārt, problēmas NATO lielākas nekā problēmas Latvijas bruņotajos spēkos. Nepārliecina atsaukšanās uz NATO plāniem, kuri var mainīties kuru katru brīdi atkarībā no tā, vai Amerikas Savienotās Valstis apņemas vai neapņemas piedalīties šo plānu izpildē karā, ja tas notiek Eiropā. Tādā situācijā Latvijai kā visām Eiropas valstīm neatliek nekas cits, kā bruņoties iespējami sparīgi, taču nav iespējams galvot par iznākumu karam, ja bruņošanās tomēr neizrādīsies tik pārliecinoša, lai ienaidniekus atbaidītu un karu novērstu.
Tikpat ticams vai neticams kā daudzi citi, dažādi un savā starpā pretrunīgi vērtējumi, izklausās Putina principiālā pretinieka Mihaila Hodorkovska vērtējums, ka tagadējās Amerikas Savienotās Valstis karā, kādā tās iesaistījušās kaut kur pasaulē, kaut vai Eiropā, ar ekspedīcijas korpusu, spētu paciest līdz 10 tūkstošiem kritušu karavīru. Lielāki zaudējumi saceltu ASV tādu brēku, ka jebkura ASV valdība būtu spiesta ekspedīcijas korpusu atsaukt uz mājām un cerēt, ka divi okeāni un sauszemes robežas ar tikai divām valstīm, kas it kā nešķiet spējīgas uzbrukt ASV, pasargās ASV no kara. Citiem vārdiem sakot, cerēt, ka ASV nav jākaro svešā teritorijā tāpēc, lai karš nenonāktu ASV teritorijā, jo tas tur nemaz nevar nonākt.
Neatbildams jautājums ir arī par to, cik lielā mērā Latvija, t.i., Eiropas robežvalstis ar Krieviju (šobrīd no militārā viedokļa ieskaitot Baltkrieviju Krievijā) var paļauties uz Rietumeiropas valstīm kā gribošām un spējīgām karot Latvijā - tātad gribot negribot karot par Latviju tāpēc, lai nebūtu jākaro Vācijā un kaut kompānijas pēc arī Francijā. Jāpatur vērā slavenā antikomunista Aleksandra Solžeņicina (1918-2008) ar 1973. gada 5. septembri datētā vēstule “Padomju Savienības vadoņiem", kurā viņš galvoja par, no šo vadoņu viedokļa, “pārlaimības ainu”. Viņš ņēma par atskaites punktu Otrā pasaules kara laiku, kad nevienam nevarēja ienākt prātā, ka “pavisam tuvā perspektīvā visas Eiropas lielvalstis kopā pārstās eksistēt kā vērā ņemams fizisks spēks; ka šo valstu vadītāji piekāpsies jebkādā veidā, lai tikai krievu prese šos mazāk lamātu”.
Daudz kas tiešām jau pagājušā gadsimta otrajā pusē liecināja, ka Rietumu frontes vācu un pretvācu pusē ar milzīgu varonību cīnījušos cilvēku bērni kratās vaļā no savu tiešo priekšteču dzīves un jo īpaši no viņu nāves veida. Par ko gan Rietumeiropa kļuvusi tagad, nomainoties vēl divām paaudzēm tādā vecumā, kad vīriešiem kara gadījumā jākļūst par lielgabalu gaļu? Kādu nostāju pret iebrucējiem no Krievijas ieņemtu ieceļotāji no Tuvajiem Austrumiem un Āfrikas, kas Rietumeiropā nostiprinājušies ar savām kopienām?
Tāpat arī tagadējie latvieši nevar garantēt, ka izveidos kaujas vienības cīņām tik augstā līmenī, kādu latviešu parādījuši divos pasaules karos. Vispirms bija latviešu strēlnieki Krievijas cara armijā un tālāk gan Sarkanie strēlnieki, gan Latvijas Republikai uzticīgie karavīri, bet otrajā piegājienā vācu okupantu izveidotais latviešu leģions un padomju okupantu mobilizētie Latvijas iedzīvotāji. Tagad pat skaitliski potenciālo karotāju mazāk nekā iepriekš.
Latvijas iedzīvotāju skaita samazinājums Saeimas Budžeta komisijā tika izskatīts saistībā ar vajadzību vai nevajadzību iesaukt armijā arī sievietes, bet par cilvēku gribu karot priekšstatu vēl mazāk. AM vadītāji apliecināja, ka ministrija veicot sociālos pētījumus, lai karošanas gribu noskaidrotu. Atkal varam ticēt vai neticēt, ka pētījumi miera laikā vispār spēj garantēt to, kā cilvēki masveidā rīkosies tad, kad šāvieni, sprādzieni un ugunsgrēki būs pavisam kas cits nekā datoros pieejamo kara spēļu elementi.
