2005. gadā toreizējais ekonomikas ministrs Krišjānis Kariņš, ģenerālprokurors Jānis Maizītis un KNAB priekšnieks Aleksejs Loskutovs uzsāka politisku ampelēšanos pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu.
Kariņš, vēloties iecelt Ventspils brīvostas valdē savu partijas ielikteni Ojāru Grinbergu, bija nosūtījis uz Ventspils domi paviršu papīru, kurā nepareizi bija norādīts institūcijas nosaukums, kurā Grinbergs jāieceļ par locekli, turklāt nebija datu, pēc kuriem Grinbergu identificēt. Ventspilnieki nevarēja izpildīt šādu rīkojumu, jo nevar iecelt amatā sazin ko sazin kur, taču Kariņš nelaboja savas kļūdas, bet pārskaitās un sauca palīgā prokuratūru, lai tā rosina krimināllietu pret Lembergu. Tā vietā, lai paskaidrotu Kariņam, ka lietu nav vērts uzsākt, jo tā tiks bezcerīgi zaudēta, Maizītis kā šunelis uz pirmo pasvilpienu atskrēja izpildīt Kariņa pasūtījumu. Antilemberga pulku kuplināt palīgos atskrēja arī Loskutovs, lai gan šāda lieta nemaz neatbilda viņa kantora kompetencei.
Tikai nesen 3. janvārī – lietai ir pielikts visbeidzamais punkts – Latvijas valsts izmaksāja Lembergam atlīdzību 7257 latu apmērā. Grinbergu sāga ir beigusies, tomēr mieles paliek. Pirmkārt, kompensācijas apmērs – 7257 lati – pat ne tuvu nesedz tos materiālos un morālos zaudējumus, kurus Ventspils mērs ir cietis aizstāvoties. Labi, Lembergs nav nabags un naudiskos zaudējumus pārdzīvos, taču padomājam, kā tas Latvijas valstī ir citiem, kam nav tūkstošu, lai aizstāvētos. Ja cilvēks ir bezvainīgs, bet trūcīgs, un ja viņš nonāk tiesībsargājošo iestāžu kampienā, tad atliek vien padoties un sēdēt cietumā. Bet, ja viņš tomēr aizstāvas un uzvar, tad valsts viņam kompensē vien niecīgu daļu no zaudētā. Būtu jauki, ja šāda iespējamība pastāvētu vien teorētiski, taču, ak, vai, cik daudz šādu piemēru ir reālajā dzīvē!
Otrkārt, nejēdzīgi ir tas, ka kompensācijas jāmaksā valstij – tātad no nodokļu maksātāju naudas, no tās naudas, kura varēja tikt pensionāriem un bērniem. Kungi, kas Grinbergu lietas pļuru ievārīja, tagad mazgā rokas nevainībā. Kariņš ir tālu prom Briselē par eirodeputātu. Loskutovs ar saviem darbiem ir pierādījis, kurai partijai viņš kalpoja, vēl būdams KNAB vadītāja postenī. Tagad Saeimas Vienotības frakcijas deputāts Loskutovs portālam pietiek.com bez mazākās kaunēšanās paziņojis, ka neko nemaksās un negrasās maksāt. Neglīti, ka nodokļu maksātājiem jāmaksā viņa vietā.
Bet Maizīti pateicīgie politiķi jau gatavojas atkal celt atbildīgā amatā. Tuvojas beigām SAB priekšnieka Jāņa Kažociņa laiks, un zem politikas deķa jaušami sapņi iecelt par jauno SAB direktoru Maizīti. Tas viņam būtu reizē kā tāds ordenis «Par ieguldījumu Vienotības (Jaunā laika) pasūtījumu izpildē». SAB atšifrējums tomēr ir Satversmes aizsardzības birojs, kas nenozīmē Vienotības interešu aizsardzības biroju, tamdēļ nebūtu kaut kā labi, ja Maizītis amatu dabūtu. Jo viņš ar Grinbergu lietu ir klaji pierādījis savu politiskā vējrāža dabu.
Acīm redzami kaut kas nav kārtībā Latvijas valstī – tiesībsargājošie nagu maukšanas amatvīri var rīkoties pilnīgi nesodīti, rosināt lietas bez kādiem pierādījumiem, beigās vēl arī lietas zaudēt, taču viņiem par to nekas nav. Pat drūmajos padomju laikos tā nebija. Bijušais iekšlietu ministrs, zvērināts advokāts Aloizs Vaznis padomju laikā strādāja atbildīgos milicijas posteņos. Intervijā Neatkarīgajai (5.12. 2012.) viņš stāstīja, ka tolaik prokurori ļoti uzmanījās un nedeva lietām zaļo gaismu, ja nebija pārliecināti, ka tiesā izdosies pierādīt vainu. Jo viņi riskēja ar savu reputāciju, ar amatu. Mūsdienās nav nekāda riska, var apzināti fabricēt lietas, un neviens gailis pakaļ nedziedās.
Labi, Kariņš – no viņa neko nevar gribēt, viņš bija dusmīgs, bet dusmas nav labs padomdevējs. Labi, Loskutovs – viņš jau nebija īstais KNAB vadītājs, bet kāzu ģenerālis iestādē, kas dažkārt mazliet apkaroja arī korupciju, bet galvenokārt darbojās kā Jaunā laika informācijas un propagandas nodaļa. Taču Maizītis ir jurists! Kā jurists varēja neredzēt baltos diegus krimināllietā?
Negribas ticēt, ka Maizītis tiešām nopietni domāja, ka Lembergs ir kaut ko pārkāpis. Pat ja šāda doma viņam uz brīdi iešāvās prātā, gan jau pacēla augšā likumu ruļļus un redzēja, ka nekas nesanāks. Un tomēr viņš rīkojās pretēji loģikai un veselajam saprātam, dzina prokuratūru pretī neizbēgamam zaudējumam lietā. Tātad tā darīt viņu kaut kas spieda – kāda politiska atspere vēderā, kas lellei liek raustīt kājas un rokas nesakarīgi.