Televīzijas ekrānā jau demonstrē, kā izskatīsies Latvijas eiro monētas ar Mildu reversā, Latvijas Bankā latam jau nosvinētas bēres, ir laisti apgrozībā vienlatnieki ar zvaniem.
Premjers Valdis Dombrovskis jau gara acīm skata 2014. gada 1. janvāri, kad latvju maciņos žvadzēs eirocenti, Vienotības birojā triumfāli paukšķēs šampanieša korķi un augsti Briseles eirokungi viņam spiedīs roku un sitīs uz pleca: «Gūt, gūt, Voldemār!» Cik skaisti!
Bet vai kaut kas nav tā kā piemirsies?
Kaut kas ir gan. Ir piemirsies pavaicāt tautai, vai tā maz grib, lai lats tiktu nomainīts ar eiro. Smalkajiem valdošās koalīcijas kungiem pat prātā nebija ienācis, ka vajadzētu rīkot tautas nobalsošanu par šo tēmu. Kad viņiem kāds bikli mēģināja uz to norādīt, viņi izlikās, ka nedzird, bet Dombrovskis ar ļoti gudru sejas izteiksmi skaidroja, ka Latvijas pilsoņi ir nobalsojuši par iestāšanos Eiropas Savienībā un tāpēc nobalsojuši arī par iestāšanos eirozonā. Bēda tikai, ka tie Latvijas Republikas pilsoņi, kas 2004. gada 20. septembrī bija aizgājuši balsot, nekādi nevar atminēties, ka tur būtu bijis jautājums arī par eiro. Jā, par Eiropas Savienību bija gan, bet par eiro nebija.
Izrādās, ka līdzīgas atmiņas par tālo 2004. gadu ir ne tikai vienkāršiem pilsoņiem, bet arī Satversmes tiesas priekšsēdētājam Gunāram Kūtrim, kurš ir skaidri un nepārprotami sacījis: «Referendumā par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā tauta nebalsoja par eiro ieviešanu, tāpēc par to būtu jārīko referendums.» Kūtris atgādina, ka cilvēki savulaik gāja uz referendumu un balsoja par ideju pievienoties Eiropas Savienībai, nevis studēja juridiskās nianses, turklāt neviens tolaik neskaidroja, ka šāds solis nākotnē var nozīmēt arī atteikšanos no nacionālās valūtas. Tāpēc viņš ir pārliecināts, ka nevajag liegt iespēju Latvijas iedzīvotājiem referendumā paust savu attieksmi par Latvijas pievienošanos eirozonai.
Ja to teiktu kāds kašķīgs vecis piketā pie Ministru kabineta vai opozīcijas deputāts no tribīnes, tad Dombrovskis un viņa koalīcija varētu dzīt jokus, paliekot pie uzskata, ka paši gudrāki, taču Kūtris nav vis kurš katrs no ielas, bet Satversmes tiesas priekšsēdētājs – amatpersona, kas šajā valstī ir visaugstākā autoritāte konstitucionālo tiesību jautājumos.
Tomēr valdošā koalīcija nedzird arī Kūtri...
Paredzams, ka nākamā gada 31. janvārī lielā pacilātībā otrajā un galīgajā lasījumā tiks pieņemts likums eiro ieviešanas likumprojektu. Pa ceļam zem deķa notiks mēģinājumi vienoties ar opozīcijas politiķiem, piesolot viņiem kādus labumus, lai viņi nespītējas un neuzstāj uz referenduma rīkošanu. Taču opozīcijai patiesībā nav variantu, un nekāds tirgus vairs nav iespējams. Gan Saskaņas centram, gan Zaļo un zemnieku savienībai tagad svēts pienākums ir veikt visus nepieciešamos priekšdarbus referenduma rīkošanai, jo valdošā koalīcija ir demonstrējusi apbrīnojamu kurlumu un augstprātību, nav gribējusi uzzināt tautas viedokli, nav arī normāli skaidrojusi cilvēkiem, kāpēc eiro vajadzīgs. Tādā veidā, kāpjot baltajā zirgā, lai jātu uz eirozonu, valdošajiem spēkiem ir mazliet nošļukušas lejup bikses un parādījies pliks rozā dibens. Bet opozīcijai eiro referendums ir kā pātaga rokā, lai pa šo dibenu sāpīgi uzšautu.
«Vajag, Fedja, vajag!» līdzīgā situācijā teica Šuriks vienā vecā krievu kinokomēdijā. Un vai tad nevajag?
Reformu partijas komedianti jau paši sevi ir norakuši, un par viņiem nav vērts pat runāt. Bet arī varenā Vienotība ar apņēmīgu seju ir stājusies uz tās pašas takas, kuru sendienās cītīgi mina Tautas partija, pirms Tautas partijas – Latvijas ceļš. Nu nemaz nemācās no vēstures, nemaz negribas redzēt, ka atkārtojas tās pašas kļūdas! Gan oranžie, gan ceļinieki savulaik ar lielu pompu saņēma milzīgu uzticības kredītu, bet pēc tam savā tikpat milzīgajā varas apziņā izauga tik lieli, ka viņu galvas iesniedzās mākoņos un viņi pārstāja interesēties, ko domā, strādā un ēd tauta.
Tāpat tagad Vienotība ar Dombrovski priekšgalā dzīvo ar nesatricināmu pārliecību, ka visi viņus bezgalīgi mīl un mīlēs mūžam. Tad paškritiskums un saikne ar realitāti izzūd pavisam – valdība un tauta sāk dzīvot dažādā laikā un telpā un pārstāj viena otru saprast. Pat valoda abiem jau sāk atšķirties! Likumprojektā par eiro ieviešanu ir rakstīts euro, nevis eiro, kā saka latvieši.
Kad jau ir tik tālu, gandrīz nenovēršami nāk slimības pēdējā stadija – bijusī godība izčib, un augstie varas krēsli tiek pazaudēti. Vienotības kongresā partijas līdere Solvita Āboltiņa moži paziņoja, ka Vienotība pa skuju taku neaiziešot... Bet kāpēc tad tā smaržo pēc skujām?...