Necik sens jau nav tas laiks, kad tie politiķi, kas tagad ir partijā Vienotība un sēž mīkstos parlamenta un valdības krēslos, bija opozīcijā un ar putām uz lūpām gānīja tālaika pozīciju par liekuļiem, meļiem un prettautiskiem šausmoņiem.
Ļaužu musināšana uz dažādiem referendumiem viņiem bija viens no galvenajiem ieročiem cīņā par varu. Referendums pret drošības iestāžu likumu grozījumiem, par tautas tiesībām atlaist Saeimu, pensiju referendums un tādā garā. Tālaika pozīcija šo referendumu dēļ dzīvoja mūžīgā stresā un neko vairāk nespēja, kā dažkārt vāri iešļupstēties pretī, par ko atkal saņēma aizvien jaunus pārmetumus nedemokrātiskumā, cinismā un tautas ilgu un dziņu ignorēšanā. Tagadējās Vienotības sastāvdaļas tolaik uzstājās kā īstenie gaišie spēki – kā vienīgie tie, kas ir ar tautu. Izrādās, tauta viņiem ir bijusi vajadzīga tikai mazu ceļa gabaliņu – līdz tikšanai pie varas. Referendumu jautājums tagad ir apgriezies kājām gaisā, jo politiskās cīņas Kamasūtrā tagad akta dalībnieki ir citā pozā – opozīcija ir kļuvusi par pozīciju. Ir pagājuši knapi četri gadi, un kā pēc burvju nūjiņas mājiena tie paši cilvēki ar fanātiskā pārliecībā mirdzošām acīm nobalso par grozījumiem likumā Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu. Šie grozījumi paredz, ka ar 2015. gadu idejas iniciatoriem referenduma ierosināšanai būs jāsavāc un pašiem jāapmaksā aptuveni 150 000 parakstu. Tā praktiski tika pieņemts likums par to, ka referendumu turpmāk nebūs. Likuma stumšanas laikā ļaužu ausis tika aizbļautas ar nesen notikušā valodu referenduma piesaukšanu. Bet taču referenduma rezultāts ir zināms – pārliecinošs pilsoņu vairākums nobalsoja par to, ka latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda. Otrreiz par to referenduma nebūs. Tāpēc biedēšana ar valodas referenduma bubuli ir jau nevis vienkārši liekulība kvadrātā. Ar to kā ar vīģes lapu tiek piesegtas patiesās valdošo partiju bailes. Bailes no tā, ka nākotnē, kad Vienotība un tās piesūcekņzivis būs tā labi izvaldījušās un beidzot apnikušas kritiski lielai vēlētāju masai, tagadējā opozīcija un, iespējams, kādi pašlaik vēl nezināmi, svaigi spēki var iedomāties likt lietā referendumus, lai pasteidzinātu valdošo partiju krišanu no troņa. Ak manu vai, to nu ne! Valdošā koalīcija pašlaik ir tik ērti iekārtojusies amatos. Varas izmantošana, lai uzvārītos, pašlaik ir tikai sākusies. Pagaidām no tādām īsti lielām lietām ir veiksmīgi izdevusies tikai Latvijas Hipotēku un zemes bankas pamatkapitāla palielināšanas brutālā afēra. Bet vēl taču darba pilnas rokas – pamatkapitālu palielināt vajadzēs arī Latvijas Valsts mežiem, Latvenergo un vēl kaut kam. Tagadējie valdošie varēs pieņemt kādu privatizēšanas likumu vien grib, jo no referenduma vairs nebūs jābaidās. Valsts prezidents Andris Bērziņš sākotnējo, īpaši atbaidošo antireferendumu likumu atsvieda Saeimai atpakaļ otrreizējai caurlūkošanai, taču tagad, izskatās, ir sašļucis un antikonstitucionālā neprāta uzvaras gājienam vairs nepretosies – viņaprāt, neesot vajadzīgs referendums par referendumu. Taču Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), pateicoties Saskaņas centra atbalstam, jau ir savākusi nepieciešamo 34 Saeimas deputātu parakstus, lai Valsts prezidents būtu spiests uz diviem mēnešiem apturēt referendumu likuma grozījumu stāšanos spēkā. Centrālajai vēlēšanu komisijai (CVK) tagad jāsāk parakstu vākšana par referenduma ierosināšanu. Taču ne jau opozīcija šajā lugā spēlē galveno lomu. Stāsts par referendumiem ir būtībā par to, ka pašreizējai valdošajai koalīcijai tauta traucē. Tai tauta ir vajadzīga tikai tādēļ, lai tā maksātu nodokļus. Tos pašus nodokļus, kurus dažs valdošais tautas priekšstāvis pats nemaz negrib lāgā maksāt... Tas ir stāsts arī par tuvredzību. Satversmes tēvi rakstīja valsts pamatdokumentu tā, lai tas kalpotu vismaz gadsimtu; tagadējie politiķi Satversmi un vēlēšanu noteikumus groza un šķaida savām viendienas vajadzībiņām. Viņi pat iedomāties nespēj, ka kādreiz atkal attapsies opozīcijā – tas var notikt vēlāk, bet var arī pavisam drīz. Jo politiskajās mīlas un naida sadomazohistiskajās spēlēs mēdz notikt arī visādi neparedzēti brīnumi. Un ko tad? Tad atkal ies ar lietussargiem ielās, lai pašu pieņemto likumu atceltu? Cik reižu tāda mimikrija iespējama? Var jau iztikt bez referendumiem vispār. ASV referendumu nav, un nekas – dzīvo. Ar vai bez referendumiem, kaut kā dzīvosim arī mēs. Tomēr ir jāpabrīnās par to, ka tādi it kā viedi ļaudis no 100 gudro galvu saimes neredz tālāk par savu degungalu, viņu domāšanā nav nākotnes kategorijas – viņiem ir tikai šodiena, šis krēsls, šis kabineta galds, kura neatdošanai viņi ir gatavi pieņemt visabsurdākos likumus. Taču šie likumi kādā nākamajā ceļa pagriezienā būs bumerangs pa seju, citam rakta lamatu bedre, kurā pats būs ar purnu iekšā kā likts. Un, ja politiķi necik tālu neredz konstitucionālo tiesību jomā, tad droši vien tikpat zemi griesti un šauri apvāršņi viņiem ir arī ekonomikā, demogrāfijā, ekoloģijā. Arī tur viņu aprēķini necik tālu laikā neiesniedzas, balstās uz ilūzijām par pašreizējā stāvokļa mūžīgu nemainīgumu, riski netiek ievērtēti. Vienotības vilki, lācīši un zaķi pašlaik maldās pa to pašu mežu, kurā balo ne viena vien politiskā līķa kauli, un ar stingru apņēmību, ar tādu kā prieku sejā, kāpj priekšgājēju sačurātās, oranžās pēdās. Lai gan labi zināms, kurp šī taka ved.