Nesen vienā žurnālā kāds komentētājs, apcerot Saskaņas centra iespējamo iesaistīšanos valdošajā koalīcijā, dusmīgi izsaucās, ka vēlētājs neesot politiķiem devis tādu mandātu.
Nav vis tā! Ir devis mandātu – pat veselus 53 mandātus. Saskaņas centram (SC) pieder 31 mandāts un Zatlera Reformu partijai (ZRP) 22 mandāti. Šie abi spēki personificē protestu pret pastāvošo kārtību, vēlētāju uzskatā abi nav sašmucējušies ar atrašanos pie varas, nav vainojami pie globālās krīzes, kredītu un būvniecības burbuļa plīšanas un fiskālās konsolidācijas pasākumiem. Līdz ar to tagad pienākusi viņu kārta valdīt. Tā ir politiska loģika, kas tagad sāk notikt – ļaudīm bija apnikusi vecā valdība – ja maizi nevar dabūt, tad lai tiek vismaz izpriecas.
ZRP, Vienotības un Nacionālās apvienības koalīcija taču būtu bezgala garlaicīga – priekšā sēdētu tas pats Valdis Dombrovskis, pakaļgalā atrastos nacionāļi, uz kuriem tad pēc trim gadiem varētu nogrūst visu atbildību par savas valdīšanas mazspēju, līdzīgi kā pašlaik uz Zaļo un zemnieku savienību. Tomēr pēdējie notikumi rāda, ka tik vienmuļi vis nebūs.
Valdis Zatlers neatkāpsies no domas par draudzību ar SC. Viņš, jau vēl prezidents būdams, mīļi runāja, ka vajag dot pilsonību nepilsoņu bērniem, kas bija nepārprotams signāls. Arī savas partijas veidošanas laikā nekādas ļoti striktās sarkanās līnijas ap SC viņš nešvīkāja. Viņam nevar pārmest, ka viņš tagad kaut kā būtu uzmetis vēlētāju.
Cita lieta, ka Vienotības vēlētājs gan varētu saniknoties par bučošanos ar saskaņiešiem, jo tikai viena no apvienības sastāvdaļām – Sabiedrība citai politikai – iepriekš ir bijusi un arī tagad ir maiga pret SC. Tikmēr Jaunajā laikā un Pilsoniskajā savienībā ir nikni nacionālas dāmas, kuras reiz jau noraka ostīšanos ar SC. Pilsoniskās savienības politiķi savā nacionālajā retorikā allaž ir centušies grūstīties vienā nišā ar Nacionālo apvienību. «Kā tad tā?» vīlies vaicās elektorāts. Un priekšstāvjiem nebūs ko atbildēt.
Lai gan ZRP vienā ziņā ir Vienotības klons un propagandiskā bļaurība, ko šīs abas partijas piekopj, ir identiska, kad sākas runas par amatiem, katram savs krekls ir tuvākais. ZRP un SC ar 53 mandātiem jau pietiek, lai izveidotu valdību, līdz ar to Vienotība, kas cerēja būt vecākais brālis un noteikumu diktētājs, tagad piepeši var kļūt par lieku rīkli pie varas labumu galda.
«Kaut tu lepns paliktu!» teica čigāns, un ar Vienotību kaut kas apmēram tāds ir atgadījies – par daudz uzpūtības nekad pie laba gala nenoved. Vienotība ko gribējusi, to ir dabūjusi: Zatlera ievārīto ziepju recepte ir Vienotības autoru kolektīva radīta – tieši Vienotība Zatleru sākumā gānīja, pēc tam dancināja un audzināja sev par suni cerībā, ka iegūs paklausīgu sevis pagarinājumu un piedēkli. Taču sanācis ir tā, ka tagad pati Vienotība var būt tikai piedēklis un arī tad gadījumā, ja piedalīsies valdības veidošanā. Gan jau arī Zatlers nav aizmirsis lietussargu dūrienus zināmā vietā un nemaz tik kvēli nealkst izlaist no rokām iniciatīvu.
Šajās grūtajās dienās Vienotībai kaut kas bija jāizdomā, un ir arī izdomājuši. «Taisīsim varavīksnes valdību no visām piecām partijām!» kaķa Leopolda balsī uz draudzību vakar sāka aicināt vienotīgie.
Cik jauki! Tas nekas, ka tad valdībā būs jāsēž kopā ar pašu mitoloģijā «Kremļa spalvaino roku», «baiso oligarha partiju» ZZS, kuras ķīlniece nabaga Vienotība esot bijusi visus šos gadus, un Zatleru, kuru vārdos tā visādi atbalsta, bet sirdī dziļi nicina un ienīst. Taču, kad jau dibens svilst un jūtama palikšana maliņā, jāveic kādi manevri. Ideja par varavīksnes valdību nemaz nebūtu slikta, jo tādu ampelēšanos tauta vēl nav redzējusi – būtu interesanti. Taču pagaidām šis variants izskatās maz ticams un nenobriedis. Kāpēc uzvarētājiem – SC un ZRP – būtu jādalās varā ar visiem? Kādu politiku realizēs šāds piecgalvains Grūdmūss Velcjūss? Kur ņemt pašnāvnieku – premjeru, kurš uzņemtos vadīt šādu kolhozu? Kolhoza govis parasti bija kārnas.
Bieži vien, kad gaisā redzama varavīksne, sākas negaiss. Un negaiss var ļoti atgadīties, ja aiz okeāna plīsīs toksisko aktīvu burbulis. Cik reaģētspējīga būs valdība, kurā risināsies nemitīgi centieni pavilkt deķīti uz savu pusi un ieriebt blakus krēslā sēdošajam?
Arī tad, ja brīnumainā kārtā mākoņi paskries garām un no debesīm sāks krist cepeši, labumu visiem nepietiks, jo labumu vienmēr ir par maz.
Nevar teikt, ka varavīksnes valdības doma būtu pagalam noraidāma, katrā ziņā tā ir diskusiju vērta un varbūt ir vērts pamēģināt, taču pastāv šādas tādas «tehniskas grūtības».
Saskaņas centra piedalīšanās valdībā ir gandrīz jau noticis fakts, un par to nevajadzētu šokēties. Nekāda zeme neatvērsies un elle neaprīs latvju zemi, jo SC jau valda Rīgā un, kā redzams, pat ne slikti. Milzīgais vēlētāju daudzums, kas nobalsojis par SC, vairs nav ignorējams un atstājams vilties. Šajā ziņā Zatlers spēlē pozitīvu lomu.
Cerams, atrašanās pie varas saskaņiešiem un viņu vēlētājiem liks saprast, kas viņi tādi ir attieksmē pret ekonomiku – kreisie, labējie, vēl kaut kas? Pašlaik šajā partijā iekšā ir gan tādi, gan šādi. Ir arī īsti lielkrieviski «vanagi» – tādi kā Nikolajs Kabanovs –, taču tas nav vairākums. Turpinājumā tad varētu notikt kāda sadalīšanās komandās, kādu alianšu veidošanās ar latviešu līdzīga virziena partijām. Pašlaik vēl spēkā esošā politikas taisīšana pēc etniskā principa ir pagalam vecmodīga, nederīga un kaitīga.
SC, cerams, būs labs atsvars brīžos, kad kāda «antioligarhu» partija mēģina skriet pa gaisu un sadraņķēt kādu likumu vai iestumt kādā tiesu varas amatā kādu savu mazkompetentu ielikteni. Gods, kam gods, SC vairākos balsojumos jau 10. un 9. Saeimas laikā ir rādījusi, ka pilnīgam sviestam nepiekrīt, ka šajā partijā ir arī cilvēki, kas kaut ko saprot no jurisprudences un patiesa tiesiskuma, un neatbalsta šā jēdziena jenotīgo, ar kājām gaisā apgriezto variantu.
Vienīgā lielā bīstamība, kas potenciāli var izrietēt no šīs partijas, ir iespējamā pastrādāšana kādu esošo vai bijušo sponsoru interesēs. Raugi, tāda personāža kā Ventspils oligarhs Oļegs Stepanovs birojā dažs saskaņietis iet kā uz darbu, cits tranzīta ventspilnieks Olafs Berķis bija pamanāms ZRP dzemdībās. Diezin, vai turīgajiem tranzītniekiem ir kādas īpaši graujošas intereses likumdošanā, taču pie savu ļaužu stumšanas lemjošos amatos, valstiskām piespēlēm savam biznesam un konkurentu slāpēšanas viņiem gan varētu būt šis tas vajadzīgs. Taču, kamēr nekas slikts nav noticis, nav pamata teikt «hop». Tad jau dzīvosim un redzēsim.