Latvijas valsts savos atjaunotās pastāvēšanas pirmajos 20 gados ir dzīvojusi diezgan vaļīgā, pat hiperliberālā attieksmē pret pilsoņiem, kas nemaksā nodokļus.
Pēc Valsts ieņēmumu dienesta datiem, 806,9 miljoni latu esot summa, kādu valstij nodokļos ir parādā uzņēmumi un iedzīvotāji. Visus 806,9 miljonus valsts, protams, var necerēt atgūt, taču kādus 250 miljonus ministriju kabinetos uzskata par gluži reāliem.
Jau agrākos laikos pie iepriekšējām valdībām un saeimām palaikam ir iznirusi doma pavilkt zem nelāgās pagājības treknu svītru, izbeigt nodokļu haosu un sākt jaunu dzīvi. Taču allaž ir traucējusi kāda neredzama roka, politiskas drosmes vai juridiskā intelekta trūkums.
Tagad arī Valda Dombrovska valdība ir uzņēmusies grūto kāpienu stikla kalnā ar domu, ka varbūt šoreiz kaut kas beidzot izdosies. Caur ērkšķiem un mokām ir radīts sākumdeklarēšanās likumprojekts. Otrs Finanšu ministrijas lieldarbs ir koncepcija, kas paredz fizisko personu nodokļu amnestiju apmaiņā pret ienākumu legalizāciju.
Bet izrādās, ka Finanšu ministrijas centieni jau ir paguvuši novest pilnīgā izmisumā prokuroru Juri Jurisu, kura mūža darbs ir uzturēt apsūdzību pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu. Ja tikšot īstenota nodokļu amnestija, daļēji varot tikt izjaukta valsts apsūdzība Lemberga lietā, uzskata sevišķi svarīgo lietu prokurors.
Jurisa kliedziens ir diezgan mulsinošs vairākos aspektos. Sen redzams, ka safabricēto kriminālprocesu kaudzes pret Lembergu ir politisks pasūtījums – savulaik Jaunā laika, tagad Vienotības aprindas un šo politiķu sponsori ir sviedraini strādājuši un tērējušies, lai censtos Lembergu noturēt pēc iespējas tālāk no politikas procesiem, un Ģenerālprokuratūra ar tās represīvajiem instrumentiem rokās ir bijusi čakls un paklausīgs izpalīgs. Bet Finanšu ministrija taču pašlaik ir pilnībā Vienotības kontrolēta!
Kā tas nākas, ka izpildītājs tik amizanti un publiski cenšas spiest uz pasūtītāju?
Gan jau prokurori ir skolojuši draudzīgos politiķus, kā tiem uzvesties, taču pašreizējā laika nogrieznī būs sanācis tā, ka politiķi ir pārāk aizņemti savās iekšpartejiskajās kolīzijās un lielajos fiskālajos disputos ar starptautiskajiem aizdevējiem un kādu brīdi nav bijis neviena, kas ieklausās prokuratūras smilkstos. Jurisam tad nekas cits nebūs atlicis, kā kāpt uz skatuves un ierūkties sadzirdamāk.
Taču Jurisa bažās, vismaz tiktāl, cik tas attiecas uz Lembergu, trūkst loģikas. Jo nevienā vietā pret Ventspils mēru celtajās apsūdzībās nav rakstīts, ka viņš būtu izvairījies maksāt nodokļus. Līdz ar to bez pamata ir prokurora bažas, ka nodokļu amnestija varētu Lembergam kaut kā palīdzēt.
Prokurors ar savām bažām uzmācas politiķiem un ministrijai, norādot, kādas koncepcijas un kādus likumus tiem būs/nebūs pieņemt. Ja Juriss pārstāvētu kādu delnveidīgi providusīgo nevalstisko organizāciju, tad tas nebūtu brīnums, taču prokuratūra nav gluži bez kāda svara – kad tādas skarbas institūcijas pārstāvis pauž viedokli, tas var radīt, nevalstisko pētnieku iecienītajā leksikā izsakoties, «stindzinošu efektu». Finanšu ministrijai, dzirdot, ka prokuratūrā nepatīk koncepcija, jāsaraujas bailēs, ka prokurora vārdiem var sekot darbi un izmeklētāji var vērsties pret koncepcijas autoriem. Prokuratūras Jurisam arī dziļi vienalga, kādu labumu vai sliktumu ministrijas koncepcija var vai nevar dot latvju zemei, tautai, konsolidācijai un izejai no krīzes. Galvenais, lai netiek pieņemts tāds likums, kas varētu nākt par labu Lembergam. Pat ne teorētiski nākt par labu, jo praktiski Lembergam no tādas amnestijas ne silts, ne auksts, jo uz viņa lietām tā neattiecas.
Cita lieta, ka amnestijas ieviešana tiešām varētu atcelt vēršanos pret prokuratūras klientiem virknē citu lietu. Iespējams, dažs izspruks sveikā, neiesēdīsies aiz pelnītajām restēm. Bet vai tad atriebšanās atsevišķiem indivīdiem ir svarīgāka par hronisku visas valsts politiski ekonomisku problēmu? Politiķiem un amatpersonām jāvērtē, kas ir svarīgāk – beidzot sakārtot nodokļu iekasēšanas sistēmu vai arī klausīt prokuroram, kuram nomodā un sapņos, katrā koncepcijā un likumprojektā neadekvāti rēgojas Lembergs.