Visriebīgākais noziegums
1896. gadā Ziemeļamerikā sākās Klondaikas zelta drudzis, kur daudz drosmīgu ļaužu, spītējot grūtībām,devās meklēt zeltu. Ir pagājuši 120 gadu, un tagad uz Klondaikas vietu vēsturē var pretendēt Latvija, jo zelta mūsu zemē ir papilnam. Sešu gadu laikā Latvijas uzņēmēji eksportējuši 11 tonnu zelta 160 miljonu eiro apmērā!
Kur, kur uzieta zelta dzīsla - zem Gaiziņa, Slīteres silos, Kangaru kalnos? Līdz šim zinājām, ka visas Latvijas zelta rezerves taču esot tikai divas tonnas.
Taču Latvijas eksportzeltu iegūt ir viegli - nav jākaujas ar lāčiem un indiāņiem, nav jāskalo smiltis un jācērt pazemē katakombas. To var uzpūst no zila gaisa, un reāli tā nekad nav bijis. Jo izmanīgi vīriņi prot veikli izmantot Latvijas nodokļu sistēmas nepilnības, lai, veicot fiktīvus darījumus, izkrāptu no valsts budžeta miljoniem eiro. Tas ir noticis gadiem ilgi pēc diezgan vienkāršas, toties bezkaunīgas shēmas - uzņēmējs, pareizāk gan būtu teikt - bandīts, zelta gabalu eksportē pats sev uz ārzemēm un saņem pievienotā vērtības nodokļa (PVN) pārmaksas atmaksu. Pēc tam atved to pašu gabalu atpakaļ uz Latviju un atkal eksportē, un atkal saņem atmaksu, un tā desmitiem reižu. Protams, ja lietas ir sakārtotas un ir izpalīdzīgi cilvēki Valsts ieņēmumu dienestā (VID), nav pat jātērē benzīns uz muļķīgu zelta stieņa vadāšanu turp un atpakaļ - droši vien, ka darījumus var noformēt arī bez reāla dārgmetāla klātbūtnes vispār. Saprotams, ka īstais neesošā zelta tirgotājs visbiežāk slēpsies aiz firmu zicprezidentiem, kas mēdz būt bezpajumtnieki, pie azartspēļu ellēm savervēti atkarīgie, naivi jaunieši, naudas grūtībās nonākuši ārvalstnieki. Jo, lai savērptu PVN blēdību shēmas karuseli, vajag fiktīvas firmas, fiktīvus to vadītājus un fiktīvus darījumus.
Mēs, vientieši, nodokļu maksātāji, daždien brīnāmies, nenobrīnāmies: kā tas nākas, ka 25 gadus pēc neatkarības atgūšanas algas mums mazas, pensijas mikroskopiskas, veselības aprūpe skumīga, izglītība bēdīga. Jo valstī nav naudas. Kur nauda paliek?
Lūk, kur paliek! Pat pēc pieticīgām aplēsēm, ar zelta darījumiem vien no valsts maka izzagti vismaz 30 miljonu eiro. Bet vēl jau ir bijis izblēdīts vai valstij nesamaksāts PVN arī citās jomās - darījumos ar būvmateriāliem un degvielu, ar elektroprecēm un automašīnām, ar lauksaimniecības produktiem un visu ko citu. Tā sauktā PVN plaisa jeb nodoklis, kas nav iekasēts budžetā krāpniecīgu shēmu dēļ, pēc Eiropas Komisijas aplēsēm, esot 721 miljons gadā. Ar šādu naudu valsts savus pensionārus varētu zīdā un samtā ietērpt, uzbūvēt tādus autobāņus kā vāciešiem, mūsu veselības aprūpi apskaustu dāņi un spāņi.
Vai valdība un Saeima nezina, kas notiek? Zina. Šo un to ir arī darījusi, ieviešot reverso PVN maksāšanas kārtību vairākās nozarēs un preču grupās. Taču izkrāpšanas shēmām kā hidrai nocirsto galvu vietā atkal izaug jaunas galvas jau citās precēs un jomās. Gadu gaitā valsts varas galvenā nodarbošanās ir bijusi roku plātīšana, atrunas, ka ar PVN iekasēšanu problēmas ir visā Eiropā, ka Rumānijā ir vēl sliktāk. Vēl ir bijusi sarakstīšanās, atrakstīšanās, sviedrains darbs komisijās un darba grupās. Vajadzēja trīs gadus, lai VID pamanītu, ka ar zelta pseidoeksportu kaut kas nav labi, bet pēc tam vēl trīs gadus tikpat veiksmīgi neko nedarīja Finanšu ministrija. Lieliski ir iespējams meklēt vainīgos un vainas mucas ripināt citam uz citu arī politiskajā vidē - no Vienotības uz ZZS un atpakaļ. Te gan var teikt tā, ka par zelta neesošā eksporta ziedu laikiem pirmā vieta, zelta medaļa un lauri pienākas Vienotībai, kas iepriekš kontrolēja Finanšu ministriju, taču tagad teikšana ir ZZS. Drīz arī pašreizējam premjeram un finanšu ministrei būs jāstāsta, kas padarīts.
No visiem saimnieciskajiem noziegumiem visriebīgākais ir PVN atmaksas izkrāpšana - tas ir sliktāk par nodokļu slēpšanu un nesamaksāšanu, jo nauda tiek izpumpēta no jau samaksātiem nodokļiem - no tā, ko, sūri, grūti strādādami, ir maksājuši godīgi uzņēmēji un iedzīvotāji. Ja nevar ātri novērst visas PVN iekasēšanas nebūšanas visā kopumā, būtu jāapkaro un jānovērš sākumā vismaz šo, visbrutālāko, valsts izlaupīšanas veidu. Droši vien, ka pašlaik nav svarīgāka uzdevuma. Citādi valsts maks ir kā siets, kur var liet iekšā vienalga cik daudz, bet līst un līst ārā.
Ir bijuši vēsturē arī pozitīvi piemēri, kad valsts varai ir izdevies saņemties. Deviņdesmitajos tiesībsargājošās iestādes pārlauza sprandu reketam, vēlāk ir bijuši atzīstami panākumi ar prostitūcijas un «legālo narkotiku» apkarošanu. Visu var paveikt, ja ir politiska griba. Bet, nu, ja gribas nav un nebūs, tad skaidrs, ka valsti nevada vis valdība, bet zeltrači.