Ceturtdien Maskavā notika ikgadējā lielā Krievijas prezidenta Vladimira Putina preses konference – desmitā pēc kārtas. Šoreiz tā ilga trīs stundas. Dažādu valstu politikas vērotājiem ir viela analīzei - ko šoreiz viņš ar to gribēja sacīt?
Ja pirms gadiem pieciem - septiņiem bija cerības un ilūzijas, ka Krievija lēni virzās ja ne uz kvēlu draudzību ar ES un tostarp Latviju, bet vismaz uz kaut cik saprātīgām attiecībām, tad tagad, pēc Krimas aneksijas un Krievijas agresijas Ukrainas dienvidaustrumos, atkal un atkal nākas pārliecināties, ka Krievijas virsvadonis negrasās pazemināt agresijas tvaika spiedienu. Nekāda virzība uz piekāpšanos, nomierināšanos, kādu nebūt savu kļūdu atzīšanu nebija samanāma arī ceturtdienas preses konferencē. Putins Rietumu pasauli – ASV un ES - definē kā ienaidnieces, kas to vien alkst, kā iznīcināt Krievijas suverenitāti, un tāpēc NATO bloks virzās aizvien tuvāk un tuvāk Krievijai.
Zināms, ka tieši šajās dienās Krievijas finanšu sistēma cieš skarbus satricinājumus, kas visdrīzāk turpmāk izpaudīsies arī tikpat skarbā tautsaimniecības un sociālās sfēras krīzē. Rublis pagājušajā pirmdienā bija nogāzies līdz 100 rubļiem par vienu eiro. Taču Putins, atbildot uz jautājumiem par ekonomikas problēmām, centās tos ātri noairēt, kā mazsvarīgākus. It kā nekādu baisu satricinājumu nebūtu, it kā ar tiem noņemties viņam pašam ir par sīku – Krievijas Centrālā banka darot visu adekvāti situācijai un pareizi. Nevajagot rubļa kursa turēšanai līmenī lietot rezerves. Lai gan skaidrs, ka tieši rezervju iepumpēšana rublī ir tas, kas to vēl kaut cik tur uz ūdens. Centrālās bankas manipulācijas ar procentu pamatlikmes paaugstināšanu tika veiktas vēl pirms „melnās pirmdienas”, līdz ar to jāsecina, ka ar tām bija par maz.
Nevar gan arī teikt, ka Putins neapzinātos, ka problēmas pastāv. Viņš lēš, ka apmēram divus gadus vai mazāk tās pastāvēs, bet pēc tam atkal viss būs labi.
Toties dedzīgs un daudzvārdīgs Putins bija tad, kad jautājumi ievirzījās par vēstures un ārpolitikas tēmām. Krimas aneksijai Krievijas prezidents ir izdomājis jau trešo attaisnojumu. Martā tas bija krievvalodīgo aizstāvēšana. 4. decembrī, uzrunājot Federālo Sapulci, Putins aizrunājās līdz dīvainai, mistiskai un mitoloģiskai pseidovēsturei, klāstot, ka „Krievijai Krima, senā Korsunja, Hersonesa, Sevastopole, iegūst milzīgu civilizatorisku un sakrālu nozīmi – tādu pašu, kāda Tempļa kalnam Jeruzalemē ir islāmticīgiem un jūdaistiem”. Tāda muldēšana jau ir gandrīz klīniska – kaimiņvalsts prezidents jau sevi redzēja kā pārcilvēku, kas augstāku spēku aicināts savākt atpakaļ slāvu zemes.
Ceturtdien Putins bija vienkāršāks un ne tik reliģiski misionārisks, bet Krimas sagrābšanu skaidroja ar nepieciešamību Krievijai aizstāvēties un saglabāt savu suverenitāti. Rietumu sankcijas būtu bijušas pret Krieviju šā vai tā, pat, ja Krievija nebūtu sagrābusi Krimu. Rietumi allaž liekot sprunguļus riteņos Krievijai tiklīdz tā sākot attīstīties.
Putina preses konferencē par slikto ziņu sliktumu pārliecinājās Krievijas opozīcijas plašsaziņas līdzekļi – no nākamā gada būs aizliegta reklāma komerctelevīzijās, kas, saprotams, pārdala reklāmas tirgu par labu Kremļa kontrolētajiem „sabiedriskajiem medijiem”. Tā ir tāda savdabīga liekulība – vienā brīdī prezidents pat paslavē televīzijas kanālu „Doždj”, kas tas esot labs, bet ar administratīvu roku paveic visu, lai tādiem kanāliem noslēgtu pieeju naudai un aizbāztu muti. Atbildot televīzijas dīvai Ksenijai Sobčakai, Putins mazliet patēloja „labo caru”. Lai gan Ksenija nejautāja par sava tēva, bijušā Sanktpēterburgas mēra, aizsaulē jau aizgājušā Anatolija Sobčaka tēmu, Putins pats metās klāstīt, ka piekrīt – ir savulaik bijusi Sobčaka diskreditācijas kampaņa.
Skarbs un nepiekāpīgs Putins bija pret Ukrainas žurnālista jautājumiem par Ukrainas lidotājas arestu. Ja tikšot pierādīts, ka viņa vainojama Krievijas žurnālistu nāvē, viņa tikšot tiesāta un bargi sodīta. Kāda gan taisnīga tiesa var gaidīt lidotāju pašreizējā antiukrainiskajā propagandas tvanā?
Putina paštaisnā līnija – visās ķibelēs vainot citus, neatzīt ne tagadējās Krievijas, ne arī Staļina vai cara laiku nodarījumus citām tautām -, ir vairāk nekā biedējoša. Tas liecina, ka Rietumiem būs ļoti grūti atrast kādu kopīgu valodu ar Krieviju. Pat, ja tiks panāktas kādas vienošanās, Krievija viegli kāps tām pāri pie pirmās iespējas.
Tāpat Latvijas politiķiem un uzņēmējiem Krievija kļūst aizvien grūtāka un vēsāka. Krievijas tirgus ir risku pilns, nekad nevar zināt, kādus vēl embargo var ieviest Krievija pret Latviju, kādas provokācijas un diskreditācijas kampaņas Krievija var veikt pret Latviju nākamā gada pirmajā pusē, kad Latvija būs eiroprezidente. Tajā pat laikā tas nenozīmē, ka Krievijas tirgus būtu jāaizmirst, kā to proponē politiķis Krišjānis Kariņš. Krievija tepat vien aiz Zilupes būs, un tiklīdz risku būs mazāk un tirgošanās atkal kļūs rentabla, Latvijas uzņēmējiem nebūtu jānoskatās, kā somi, poļi un leiši aizskrien uz Krievijas tirgu pa priekšu.
ASV un ES politiķi slikti saprot Krievijas iekšpolitisko situāciju un baro sevi ar ilūzijām, ka pietiks ar sankcijām, kas radīs ekonomiskas un sociālas neērtības Krievijas iedzīvotājiem. Un tad tauta izies ielās uz kaut ko līdzīgu Kijevas „maidanam” un gāzīs Putina režīmu. Vai arī, ka iespējams „galma apvērsums”, kur Putinu gāž, lai vietā nāktu liels Rietumu draugs un demokrāts.
Tik skaisti nebūs.
Tik tiešām ir Krievijā liels skaits spožu prātu, enerģisku politiķu, kas ir opozīcijā Putinam. Taču viņu ietekme uz kopējā fona ir niecīga. Tādi mediji, kā „Doždj”, „Eho Moskvi”, tādi politiķi, kā Aleksejs Navaļnijs, Garijs Kasparovs, Mihails Kasjanovs, Grigorijs Javlinskis var šķist ietekmīgi, taču viņu patiesā ietekme vismaz pašlaik nav pat tik liela, kā melns aiz naga. Krievijas elektorāta otrā, trešā un ceturtā izvēle aiz Putina „Vienotās Krievijas” ir pat vēl baisāka par „Vienoto Krieviju”. „Taisnīgā Krievija”, Vladimira Žirinovska liberāldemokrāti un Genādija Zjuganova komunisti ir vēl fundamentālāki impēristi par Putinu. Demokrātiskie, rietumnieciskie un liberālie spēki ir nospiesti mazāki par maziem.
Cerības uz Putina fizisku iznīcināšanu vai galma apvērsumu arī pašlaik ir mazas. Putins nav viens pats Putins, bet persona, kas iemieso un realizē bijušo VDK aprindu un militāri rūpnieciskā kompleksa intereses. Ja nebūs Putina, viņa vietā nāks cits tāds pats. Putins ir zināmā mērā sods Rietumiem par agrāk pieļautām kļūdām un bezatbildību, veicinot iepriekšējā prezidenta – Borisa Jeļcina – uzvarošos gājienus un tālaika „bardaku” Krievijā. Specdienesti un militāristi skumīgi skatījās, kā sazin kādi vīriņi kļūst par megabagātniekiem, iztirgojot Krievijas dabas bagātības, bet tad izdevīgā brīdī izmantoja iespēju, lai atņemtu „oligarhiem” ietekmi, mantu un naudu un ar varu pārņemtu kontroli pār naftu un gāzi. Pēc Jeļcina kā likumsakarība atnāca Putins, un še nu viņš ir – visā plaukumā.
Droši vien Rietumiem tomēr vajadzētu mēģināt runāt ar to pašu Putinu. Tur vēl varbūt ir cerības uz kādiem saprāta atplaiksnījumiem, protams, ņemot vērā īpatnības un ņemot vērā, ka tur būs jāsaskaras ar melību.
Latvijas politiķiem un amatvīriem, sevišķi jau eiroprezidentūras laikā, vajadzētu būt uzmanīgiem un viediem, izvēloties adekvātas reakcijas pret Krievijas uzbraucieniem, tīši nekacinot lāci, neskrienot pa priekšu ratiem, neļaujoties provokācijām, bet arī ne zaudējot pašcieņu. Labākais, ko latvieši var dot Eiropas Savienībai, ir tulkot krievu varas tekstus un gājienus, kas ne vienmēr sakrīt ar to, kas ir teikts. Latvieši saprot krievu valodu, tās zemtekstus un jokus, tāpēc var palīdzēt vakareiropai orientēties Krievzemes blefā vai arī konstatēt, kur tā tiešām saka to, ko domā. Latvieši var brīdināt, ja tur ir kas bīstams, un nomierināt, ja tur ir tukša pļurkstēšana. Ceturtdienas preses konference drīzāk bija pļurkstēšana – Krievijas augstākās varas neziņa un izmisums par to, ko iesākt ar draudošo ekonomisko krīzi, ko Putins centās piesegt ar asprātību vīģes lapu.