Bēdīgs bankrots

Bijušais Valsts prezidents un bijušais Zatlera Reformu partijas līderis Valdis Zatlers reiz bija liels un varens – viņā ieklausījās, viņa viedoklis bija svarīgs. Tas gan bija sen un tagad vairs nav aktuāli.

Tagad tas, ko viņš saka, ir garlaicīgi. Brīnums, ka viņu vēl aicina uz televīzijas pārraidēm. Jādomā, ka LTV raidījuma Viens pret vienu veidotāji tagad spļaudās, ka lieki iztērējuši ētera laiku intervijai ar personāžu, kurš neko vairs nelemj un nenozīmē. Pat par «oligarhiem» un «sarkanajām līnijām» Zatlers neko vairs nevar papaust. Drīz viņu vairs nekur neaicinās.

Bet tas ir likumsakarīgi. Ļaužu interese atslābst pret politiķiem, kas ir uzmetuši, apčakarējuši visu un visus. Kuram Zatlera vārdam, solījumam var ticēt?.

Vispirms viņš uzmeta tos politiķus, kas viņu iecēla saulītē un izbīdīja par prezidentu zoodārzā. Par to vēl būtu maza bēda. Dažs zoopolitiķis to bija pelnījis.

Taču pēc tam viņš samusināja ļaužu masas ar savu rīkojumu Nr. 2, iztopot tābrīža naidīgajam noskaņojumam pret valsts varu. Pēc ārkārtas vēlēšanām Zatlers piepeši sāka caur tankiem bučoties ar Saskaņas centru. Nebūtu jau nekādas vainas, ja pirms vēlēšanām Zatlera Reformu partija būtu deklarējusi, ka ies kopā ar SC. Taču tā to nebija deklarējusi. Tā ir blēdīšanās.

Pēc tam, neejot draudzēties ar SC, Zatlers apčakarēja arī SC un šīs partijas vēlētāju, kurš jau bija sacerējies, ka viņa ievēlētie politiķi kopā ar Zatleru beidzot tiks valdībā. Loģisks ir Reformu partijas reitings, kas ir ilgstoši stabili zems – ap 2%. Nožēlojams ir Reformu partijas rezultāts pašvaldību vēlēšanās – šī partija gandrīz nekur neko neieguva.

Darbojoties valdībā, Zatlera partijas ministri ir demonstrējuši vienu vienīgu haosu, savtīgumu un nekompetenci. Reformistu Roberts Ķīlis nonāca skarbā konfliktā ar izglītību un zinātni, Edmunds Sprūdžs sasniedza nebijušu ministrijas naidu ar pašvaldībām. Vienīgais labais izņēmums ir ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, kurš savā amatā nav aizmirsis, ka ir mūsu valsts ārlietu ministrs, nevis izkalponis citām valstīm. Bet tas laikam izņēmums, kas apstiprina likumu.

Otrs izņēmums, godavīrs Edmunds Demiters, saprot, ka neizskatās glīti blefot, ka Reformu partija vēl ko var, un ir paziņojis, ka politiku pametīs. Vienotība vienbrīd vēl tā kā gudroja, ka ies kopā ar Reformu partiju vienā sarakstā, taču tad attapa, ka nav ar ko iet – partneris ir mironis. Aiz labas sirds tā var vienīgi piedāvāt kādiem labākiem reformistiem iestāties Vienotībā. To var saprast. Jo elektorāts diezin vai sapratīs tādu listi: «Diezgan vēl frišā straujumstiprā, eksdombrovska partija kopā ar bankrotējušo pseidoreformu zatlerpartijas politisko līķi.»

Zatleram vajadzētu biežāk doties ceļojumos, vairāk kavēties pie ūdens. Vajadzētu atpūsties kvalitatīvi – ne tikai piedalīties Lietuvas modes tusiņos, bet arī pasēdēt zem palmām okeāna krastā. Varbūt tad mazinātos nerimtīgais naids.

Zatlers burtiski vārās no naida, ko publikas priekšā vāji slēpj aiz iestudēta smaida. Viņš joprojām nespēj apslāpēt dusmas pret visu pasauli, kas viņam nodarījusi pāri un nav iecēlusi otrreiz par Valsts prezidentu. Tā kā vienlaikus pret visiem nevar paust niknumu, viņš ir izvēlējies vienu, kam brukt virsū – Ventspils mēru Aivaru Lembergu. Zatlera iedomās Lembergs ir tas, kurš nepalīdzēja Zatleram pārvēlēties otrreiz par prezidentu.

Tas gan nav īsti adekvāti, jo ne jau Lembergs noraka Zatleru. Un ne Lemberga pienākums bija Zatleru atbalstīt. Zatlers bija jau sen pats sevi noracis – jau ilgi pirms aktualizējās jautājums par jauna prezidenta ievēlēšanu. Visvairāk jau laikam tad tracina, ka «gaišais spēks», par kuru sevi iedomā Zatlers, ir pilnībā izzaudējis ietekmi, kamēr Lembergs ir popularitātes virsotnē. Tie ir dažādi kalibri, ko nevar salīdzināt.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.