Pirms pāris gadiem Neatkarīgā savā rīcībā ieguva fotogrāfijas, kurās atspoguļots Vienotības politiķu burziņš kopā ar tiesībsargājošo iestāžu vadītājiem.
Pie viena galda brāļi Pēteris un Juris Viņķeļi patīkami vadīja laiku Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka vietnieces Jutas Strīķes un viņas vīra – Militārās izlūkošanas un drošības dienesta darbinieka Maigura Strīķa – sabiedrībā. Saņemot fotogrāfijas no šīs ballītes, Neatkarīgā uzskatīja par pareizu publicēt skaidrojošu materiālu par šādu bilžu eksistenci un visus materiālus nodot tiesībsargājošo iestāžu rīcībā.
Cilvēki, protams, drīkst tikties, draudzēties, sadzert un gulēt, ar ko vien grib, taču, ja viņi ir valdošas politiskas partijas ietekmīgi personāži un represīvu struktūru vadītāji, draudzēšanās un sadzeršanas faktam ir pavisam citāds svars. Gara acīm var iztēloties, ka daža laba skandaloza krimināllieta ar visai baltiem diegiem šūtu faktūru pret Vienotības politiskajiem konkurentiem, iespējams, ideju iedīglī ir tapusi, kopīgi pasēžot pie grila un viegli reibinoša dzēriena glāzes.
Bet tas nu tā – vai nu mazums visādu gadījumu. Šis gadījums būtu jau aizmirsies, ja ne viena no jaukās pasēdēšanas dalībniecēm, labklājības ministre Ilze Viņķele, kas joprojām cenšas atriebt un ieriebt. Viņa uzskata, ka fotogrāfijas ir izzagtas no viņas datora, ziņas par tām publiskotas nesaskaņoti un viņai nav arī samaksāta autoratlīdzība. Ir jau notikusi pirmās instances tiesa, kurā Viņķeles prasības pret Neatkarīgās izdevēju SIA Mediju nams netika apmierinātas, taču ministre nav rimusies. Pagājušajā un šajā nedēļā slēgtā sēdē turpinājās tiesāšanās apelācijas kārtībā. Spriedums gaidāms, iespējams, šodien.
Ne jau vienmēr spriedums ir galvenais mērķis varas attiecībās ar medijiem. Tas ir līdzīgi, kā ne vienmēr vīrieša un sievietes dzimumattiecībās svarīgi ir ieņemt bērnu – svarīgs ir process. Rosinot bezjēdzīgas tiesu lietas pret preses izdevumiem, valdošais politiskais režīms un varu apkalpojošie represīvie kantori cenšas radīt stindzinošu efektu. Tiesu lietas ir nogurdinošas, dārgas, atņem žurnālistiem un izdevējiem laiku un nervus. Mērķēts ir uz to, lai nākamajā reizē tas pats vai cits žurnālists pirms kādu varu kompromitējošu materiālu publicēšanas būtu spiests rēķināties, ka tuvākajā pārredzamajā nākamībā viņa radošais darbs var tikt būtiski traucēts – nāksies gadiem ilgi deldēt ar savu bikšu dibenu tiesu instanču solus, atrasties zem Krimināllikuma skarbo pantu ēnas. Būtisks ir arī naudas jautājums – politiķiem, sevišķi jau tiem, kas ir pie siles, naudas ir daudz, kamēr žurnālistiem tās ir maz. Bet juridiska palīdzība nav par velti.
No stindzinošo efektu sērijas ir arī bezkaunīgi represīvais gājiens pret žurnālistu, portāla pietiek.com izdevēju Lato Lapsu. Viņš savā grāmatā Cits ķēķis: zem likumīgā «jumta» publicēja kādu epasta saraksti, par kuru viņam tagad tiek šūta klāt lieta par it kā nelikumīgu korespondences noslēpuma pārkāpumu. Lapsa preses konferencē pirmdien pārliecinoši pierādīja, ka šī korespondence jau pirms tam ir bijusi pieejama uzņēmēja Borisa Rjazanska iesniegumā dažādām valsts iestādēm, tajā skaitā Saeimas Nacionālās drošības komisijai, Augstākajai tiesai un Nacionālajai drošības padomei, kas to tālāk nosūtījusi arī Drošības policijai. Jāatzīstas, ka arī Neatkarīgās rīcībā šī korespondence bija un tai tolaik veltījām virkni publikāciju. No šiem materiāliem, starp citu, izrietēja, ka, iespējams, pastāv atbaidoša korupcija, krimināllietu falsificēšana dažādās tiesu varas un tiesībsargājošo instanču struktūrās. Taču nevis «uzplečotā vilkatība» interesē Drošības policiju, bet tas, ka šādi materiāli nākuši gaismā.
Ja Latvijā ir kādas tiesiskuma paliekas, kriminālprocess nebeigsies ar notiesājošu spriedumu Lapsam, jo ir acīm redzami šķidrs. Taču arī mazticams, ka kriminālprocesa fabricēšana kādam ar kaut ko sliktu beigsies. Droši vien, ka pasūtījumu pildīt neprasmīgi mēģinājušais izmeklētājs un Drošības policijas priekšnieks paliks savās vietās. Valsts politiskā vara un represīvās struktūras ir caurcaurēm saaugušas, viena otru papildina un izpalīdz.
Kriminālprocess pret Lapsu diezin vai ir tapis tāpat vien. Lapsa pirms pašvaldību vēlēšanām izdeva virkni avīžu, kurās bija atspoguļota lielāko politisko partiju darbība. Lai arī nebija saudzēta neviena partija, smagāko triecienu piedzīvoja Vienotība – ļaudis attālākos novados bija šokēti, jo Lapsas avīzē bija lietas, ko televīzijā nerāda. Iespējams, šīs Lapsas izdotās avīzes ietekmēja vēlētāju izvēli un Vienotība neieguva tik daudz balsu, kā bija cerējusi.
Atriebties Lapsam – diezin vai ir tas galvenais motīvs. Protams, motīvs ir mēģināt piežņaugt rīkli Lapsam, bet galvenais ir demonstrēt politiskās varas muskuļus visiem citiem žurnālistiem, kas arī varētu iedomāties publicēt valdošajai kliķei nepatīkamus materiālus. «Tā būs ar katru!» māj ar mietu «tiesiskie» liekuļi.
Latvijas politiskās elites pareizrunātāji mēdz klāt ar pārmetumiem Krieviju, ka tur apspiež vārda brīvību, Vienotības deputāte Lolita Čigāne lēja asaras par altāra apgānītājām no dāmu pankgrupas Pussy Riot. Kāpēc vārda brīvības un demokrātijas apdraudējumus meklēt kaimiņvalstī? Tepat Latvijā politisko varu ieguvušie uzskata sevi par nekritizējamām svētajām govīm un izredzētiem labiešiem un presei cenšas aizvērt muti ar viszemiskākajām metodēm.