Kamēr latvju lielveikalos naivie pircēji meklē plauktos pašmāju krējumiņu, Latvijas kūtīs audzētu cūciņu un vistiņu, domājot, ka savs ir ekoloģiski tīrāks un nesaindēts kā Holandes tomāts, Eiropas Komisija ir nākusi ar skarbu un šokējošu bliezienu pa Latvijas lauksaimniecību.
Pēc Briseles domām, Latvijā lieto pārāk daudz minerālmēslu un pastāv pilnīgs bardaks kūtsmēslu glabāšanā un izmantošanā – kūtsmēsli pārāk ilgi tiek uzglabāti uz lauka un nav uzbūvēts pietiekami daudz mēslu uzglabāšanas krātuvju. Par Nitrātu direktīvas prasību neievērošanu EK ierosinājusi pārkāpumu procedūru, kas var radīt un droši vien radīs lielus zaudējumus zemniekiem un lauksaimniecībai kopumā. EK ziņojumā visvairāk runāts par pārāk lielu slāpekļa daudzuma iestrādi augsnē un par mēslu krātuvēm.
Latvijai tiek pārmests, ka maksimāli pieļaujamās slāpekļa iestrādes normas (170 kg/ha) attiecas tikai uz minerālmēsliem, aizmirstot kūtsmēslus. Tāpat EK atzīmē, ka pieļaujamās iestrādes normas ir pārāk augstas vidējai ražībai Latvijā. EK arī neapmierina Latvijā dotā atļauja kūtsmēslus glabāt atklātā laukā līdz 10 mēnešiem (EK prasa sešu mēnešu periodu) un nepietiekamais mēslu krātuvju skaits, kā dēļ apkārtējo vidi var piesārņot pārāk liels kūtsmēslu daudzums.
Nav tā, ka zemniekiem Nitrātu direktīva būtu bijusi nezināma un tagad nākusi pār galvu kā zibens spēriens. Tie, kam rocība un apgriezieni lielāki, ir būvējuši mēslu krātuves un būtu droši vien to darījuši arī bez EK prasībām – dabiski, ka liela saimniecība glabā mēslus moderni un skaisti. Tā arī ir ērtāka dzīvošana un strādāšana. Taču mazākas saimniecības, sevišķi jau krīzes laikā, nav varējušas neko pārāk daiļu uzbūvēt. Tiek lēsts, ka, lai izpildītu EK prasības, zemniekiem būvēšanai būtu vajadzīgs kāds pusmiljards latu. No kurienes raut šādu naudu?
Ir divi varianti – neko nedarīt, raudāt un gaidīt, kad nāk sods. Otrs variants ir censties dabūt kredītu kādā bankā, skandināvu bankā. To pašu skandināvu, kas jau ir izpirkuši piektdaļu Latvijas privāto mežu platību, un varbūt arī kāda piektdaļa lauksaimniecībā izmantojamo zemju drīz būs viņu īpašumā.
Tiem, kam paveiksies dabūt kredītu, varbūt izdosies izvairīties no soda par nepareizu mēslu glabāšanu, taču nākamībā būs citi mēsli – parādu verdzība, jo parāds, kā zināms, nav brālis. Bet censties jau var – arī saņemot mazākos platību tiešmaksājumus Eiropā un Eiropā skarbākos sodus, kā nebūt kulties var mēģināt. Latvietis jau piecieš visu, un zināms, ka, ja šajā saulē pacietīsies, tad debesīs būs labāki. No rīta gaiļiem līdz vēlam vakaram būs jāraujas pa tīrumu un kūti, toties vakarā gaidīs pelnītā atpūta pie televīzijas zilā ekrāna, kur drīz jau sāks demonstrēt klipus par to, kā zīle top par ozolu, kā Latvija aug un attīstās, kā valdība, pilnīgi pārņemta no eiroekstāzes, ievieš eiro. Šis seriāls ir tik jauks – pasviest mēslainos zābakus zem krāsns, saritināties zem segas un redzēt sapņus.