Pasakas par sarkanajām līnijām

Reformu partijai attiecībā uz iespējamo sadarbību valdībā ar Zaļo un zemnieku savienību «nav sarkano, zilo vai zaļo līniju», tā pagājušajā nedēļā izteicās Reformu partijas valdes priekšsēdētājs Edmunds Demiters.

Kā tad tā? Valdis Zatlers 2011. gadā pēc sātaniskiem rituāliem, kas saucās Oligarhu kapusvētki, pieteica karu oligarhiem un partijai, kuru Saeimas atlaidējs un Reformu partijas dibinātājs uzskatīja par visa ļaunuma sakni un oligarhu galveno balstu, – ZZS. Attiecībā uz iešanu vienā valdībā ar ZZS tika nosprausta tik trekna sarkanā līnija, ka viduslaikos pat mēra slimnieku izolācija bija saudzīgāka. Kad 2011. gada oktobrī Valdis Dombrovskis ierosināja deleģēt zemkopības ministra amatam bezpartijisko ministru Jāni Dūklavu, tad nekavējoties Valdis Zatlers publiski pauda sašutumu par mēģinājumu ielaist koalīcijā «tārpu». Karikatūra «Dūklavs – tārps» pat ieguva Latvijas 2011. gada labākās preses karikatūras balvu. Tolaik tika ironizēts, ka, lai tiktu pie valdības sarunām, ZZS deputātiem būtu jāiziet īpašs attīrīšanās rituāls – viņus valdībā iekļautu tikai pēc tam, kad katrs šīs apvienības biedrs kapos pilnmēness naktī būtu sadedzinājis treju oligarhu lelles, pelnus izkaisījis vējā un pēc tam pliks septiņas reizes apskrietu apkārt Saeimas ēkai. Oligarhi tika piesaukti nepārtraukti, bet sarkanās līnijas zatleriešiem kļuva par pielūgsmes objektu Dieva vietā. Te pēkšņi jaunais partijas līderis Demiters sniedz sensacionālu paziņojumu! Ja nav sarkano, zilo, zaļo, violeto un dzelteno līniju, tad iznāk, ka arī kampaņa pret oligarhiem, kas aiz kulisēm diriģējot pilnīgi visu Latvijas politiku, bija blefs, veikls PR gājiens, lai celtu Sprūdža, Zatlera un citu reformu vadoņu reitingus un popularitāti. Tad sanāk, ka arī globālo krīzi nav izraisījuši trīs latvju oligarhi – voldemorti –, bet Sprūdžs izskatās nevis kā latvju Harijs Poters, bet kā glupību sludinātājs. Izrādās, ka oligarhi nemaz dabā nepastāv, visa lielā bļaušana ir bijis tikai priekšvēlēšanu kampaņas bubuļstāstiņš, kādus daždien politikā mēdz sacerēt. Baisus naidnieka un kāda pie visa vainīgā tēlus parasti taisa tādas partijas, kurām pašām nav nekādu labo darbu, ko parādīt, ne ideju, ko piesolīt. Tad nu tādas partijas izdomā, pret ko tās būs, un pret šo pretinieku nikni cīnās bļaustoties un mēdoties. Kas tad tāds ir noticis, ja Reformu partijas līderis tagad pauž mīlu pret ZZS? Vai tikai tam nebūs sakara ar konsekvencēm, kas izrietētu no tā, ka premjers Valdis Dombrovskis ir pieprasījis kultūras ministres Žanetas JaunzemesGrendes demisiju?

Teorētiski Nacionālā apvienība varētu šo lēmumu izmantot, lai aizietu no valdības. Pagaidām vēl gan visai teorētiski. Reaģējot uz šādu teorētisku iespēju, protams, arī tīri teorētiski, Dombrovskis varētu palikt, atrodot jaunus atbalstītājus Saeimā.

Kombināciju nav daudz. Zaļi vienotā saskaņa vai esošā valdība, kurā Nacionālo bloku nomaina ZZS. Izskatās, ka, tiklīdz parādās kaut mazākie draudi Reformu partijai tikt atbīdītai no tām silēm, kurās ar visām četrām ir ieklupuši tās ielikteņi, tad kādas tur var būt «sarkanās līnijas»? Kad ir draudi tik atšķeltiem no valsts pasūtījumu dalīšanas, kad reformu ministri jūt draudus, ka vairāk nevarēs pasniegt naudas balvas savām draudzenēm, tad zatlerieši ir gatavi bučoties kaut vai ar pašu nelabo, nemaz nerunājot par tiem, kurus vēl vakar dēvēja par ļaunajiem oligarhiem. Zatlerieši – demiteristi savā politiskajā cinismā jau pārspēj jebko līdz šim Latvijas politiskajā vēsturē pieredzēto.

Savukārt Vienotībai būtu nopietni jāizvērtē, vai nevajadzētu novilkt kādu sarkanu līniju ap reformistiem pašiem – atrašanās vienā valdības kabinetā ar šādiem elementiem var nākt par ļaunu premjera un Vienotības popularitātei. Taču arī Vienotībā ir vērojamas nopietnas problēmas. Partijas ietekmīgākie ļaudis ir sākuši aktīvi pretdarboties Ministru prezidenta un finanšu ministra lēmumiem. Izskatās, ka vārds «vienotība» palicis tikai partijas nosaukumā. Patiesībā precīzāks būtu cits nosaukums – Sašķeltība. Savukārt Vienotai sašķeltībai ir neiespējami īstenot konsekventu ilgtermiņa politiku, tāpēc visi pārspriedumi pagaidām ir tikai teorētiski.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais