Sīrija un burbulis

Pagājušā gada 20. gados Vācija mira badā šaušalīgā krīzē – bija astronomisku tempu inflācija, cilvēkiem nebija darba. Nāca pie varas Ādolfs Hitlers un tavu brīnumu – ekonomika atdzīvojās, valsts sāka bruņoties un militāri rūpnieciskajam kompleksam ievajadzējās zinātniekus, rūdas racējus un tanku rūpnīcas.

Karš ir bijis vislieliskākais bizness un tāds tas paliek arī mūsdienās. Ja kādā valstī ir smagas iekšpolitiskas un ekonomiskas problēmas, kā tas bija, piemēram, Krievijā deviņdesmitajos gados, tad burvju nūjiņa, ar kuru uzreiz var atrisināt veselu virkni samezglojumu, ir „neliels, uzvarošs karš”. Lai karš varētu sākties, vajag provokāciju. Vai tad Čečenijas valdībai bija kāds motīvs uzspridzināt Maskavā daudzdzīvokļu ēku? Nebija nekāda motīva. Taču ēka uzsprāga. Krievu tauta sašuta. Spožām bruņām mirdzot, zirgā kāpa Vladimirs Putins un devās sakaut naidnieku. Karš gan nesanāca ātri uzvarošs, tomēr mērķis tika sasniegts – plašu masu atbalsts politiskajam līderim, varas sacentralizēšana un brūkošās ekonomikas atkopšana. Amerikāņi un Eiropas Savienība nav no citādas mīklas veidoti. Vairs tikai daži mēneši atlikuši, līdz kārtējam brīdim, kad draud pārplīst virtuālās ekonomikas burbulis - Vēl šā gada sākumā ASV parāda griesti bija galvu reibinošu 16,4 triljonu ASV dolāru apmērā. Tas gan tika pārsniegts, tādēļ griestus šā gada pirmajā pusē nācās palielināt līdz 16,7 triljoniem ASV dolāru. Savukārt nu arī šis limits ticis izsmelts un ASV Kongresa noteiktos parāda griestus ir nepieciešams palielināt vēl vairāk. ASV Valsts kase norādījusi, ka parāda griestus nepieciešams palielināt šā gada oktobra vidū. Pretējā gadījumā pasaules lielākā un ietekmīgākā ekonomika nespēs norēķināties par savām parādsaistībām. ASV defolts automātiski nozīmēs murgainā ātrumā izplatošos recesiju, kas tūdaļ sasniegs Eiropu un mūsu Dievzemīti Latviju. Latvija, kā īpaši vāja un maza ekonomika atkal būs tādā dižķibelē, ka maz neliksies. Vidusslānis, kas tagad lielā optimismā atkal sācis ņemt kredītus jaunu automašīnu pirkšanai, ieberzīsies parādos.

Šāds scenārijs var arī nebūt, ja... Jo „Rietumu civilizācijai” ir glābiņš – Sīrija. Sīrija pašlaik ir ērtākā vieta uz globusa, kur nokanalizēt gan naudiskās, gan politiskās problēmas. NATO ir sakrājies tonnu tonnām bumbu, kuras vajag kaut kur nomest, lai varētu ražot jaunas, ir jāizmēģina praksē reālas kaujas apstākļos jaunas slepkavošanas un karošanas tehnoloģijas. Turklāt Sīrijā būs iespēja samērīties ar krāniņiem ar krieviem, jo tie ir piegādājuši šo to no sava arsenāla Bašara Asada režīmam. Kūl! Kruto! Jeņķi un krievi sadalījušies komandās, uzvelkot Sīrijas konfliktējošo pušu krekliņus, un izvicosies kaujas sporta mačā.

Fantastiš! Jo arī Eiropa ies palīgā transatlantiskajam partnerim. Pirms iebrukuma Irākā nolemtajam režīmam tika piedēvēta ķīmisko ieroču ražošana.. Vēlāk atklājās, ka šādu ieroču nav bijis, taču kāda tam vairs nozīme.

Tagad atkal tas pats stāsts. Nu jau arī Baraks Obama ir pārliecināts, ka „ir pierādījumi, ka Sīrija lietojusi ķīmiskos ieročus”. Ej nu zini – varbūt ir lietojusi, varbūt nav. Kāds motīvs varētu būt Bašara Asada režīmam lietot ķīmiskos ieročus? Rakt sev tīši kapu, labi zinot, kāda attieksme ārvalstīs būs pret ķīmisko ieroču pielietojumu? Tajā pat laikā opozīcijas aprindās jau sen zina, ka Rietumi svārstās iesaistīties Sīrijas jukās, bet „ķīmiskie ieroči” ir tieši tas, kas vajadzīgs, lai tiktu lietots kā attaisnojums iebrukumam. Nu, ja bise karājas un karājas jau vairākus cēlienus pie sienas, tai taču jāizšauj. Nebija ķīmisko ieroču, bet tagad ir – kaudze līķu, konvulsijās raustošies mirēju ķermeņi, raudošs sīrietis, kas spiež pie krūtīm divu nosmakušu bērniņu ķermeņus. Skaidrs, ka Asads ir spalvains briesmonis, cilvēkēdājs. Uz priekšu tanki un lidmašīnas, šādu režīmu jāgāž nost! Jautājums tikai par to, vai Asadu pakārt kā Sadamu Huseinu vai atdot pūlim nosišanai kā Muamaru Kadafī?

Tas, ka Asada sieva un pietuvinātais amatpersonu galms ir inteliģenti, Rietumu augstskolās zinības guvuši ļaudis, kas bērnu asinis nedzer, un diezin vai akceptētu televīzijas ekrānos redzamos šausmu skatus, nekrīt svarā. Viss jau ir izlemts.

Kad Asads būs gāzts vai pusgāzts, pa amerikāņiem sāks šaut pašreizējie „brīvībās cīnītāji un demokrāti”. Jo ir jau pieraduši šaut un nevarēs apstāties. Un rietumniekus savā zemē sāks uzskatīt par okupantiem. Turklāt galvenais strāvojums antibašara frontē ir reliģiski fanātiķi. Bet tas taču vēl kūlāk – jo lielākas jukas, jo vairāk bumbu varēs nomest. Svarīgi jau nav tas, kāds režīms būs nākamais pēc Asada, svarīgs ir process – karš.

Ja Sīrijas nebūtu, tad būtu jāizdomā kaut kas cits, kam uzbrukt. Tad tā būtu Irāna, varbūt Ziemeļkoreja? Bet ar šīm valstīm ir pabailīgāk – tās var sadot pa skarbo pretī. Sīrija arī dos pretī, taču norises ir relatīvi prognozējamākas, ērtākas.

Amerikāņu tauta raudās, kad lidmašīnas atvedīs no Sīrijas pirmos ar zvaigžņoti svītroto karogu apklātos zārkus. Skanēs atvadu zalves un patriotisku senatoru runas.

Pēc tam vēl taču vajadzēs palīdzēt brālīgajai Sīrijai atjaunot pašlaik vēl nenobombardētos tiltus, rūpnīcas, atradnes. Tur arī grūdiens Rietumu ekonomikai un peibeki, kā angliski sauc otkatus. Sīrijas karš, līdz kuram palikušas stundas vai dienas, dos nelielu injekciju reālas ekonomikas un virtuālais biržas spekulāciju burbulis mazliet saplaks. Uff! Un rūgtais recesijas biķeris tiks atlikts uz kādu vēlāku laiku.

Pēc tam burbulis atkal pūtīsies, taču tas būs jauns stāsts un varbūt kāds jauns ātrs, uzvarošs kariņš.

Mums, latviešiem, jāpriecājas, ka nupat ies vaļā villošanās un mēs varēsim turpināt savu hipotekāro un līzingoto eksistenci, raugoties televīzijas ekrānā uz mīlīgo premjerlācīti un viņa veiksmes stāstu. Tomēr drusciņ tā kā mazliet žēl. Šodien viņi vēl ir dzīvi, bet rīt būs miruši – Sīrijas vīrieši, sievietes, bērni.

Viedokļi

Premjerministre Evika Siliņa atzinusi, ka viņa ar saviem ministriem un Baltijas valstu premjeriem apspriedusi RB būves izbeigšanu un visi secinājuši, ka tāds lēmums dārgi maksāšot Praktiski lēmējiem bija jāizšķiras starp dārgu un nesamaksājami dārgu lēmumu nākotnē. Latvijai dārgais- nozīmētu ES atmaksāt nedaudz vairāk par vienu miljardu EUR vai nākotnē maksāt aptuveni 5 miljardus, lai būvi pabeigtu. Pie pēdējiem vēl būtu jāpieskaita sākotnējais miljards, ja būvi nepabeidz laikā, t.i. 2030. gadā. Eksperti gan saka, ka Latvijai nekādi neesot iespējams iekļauties grafikā un tuvākais varētu būt 2035. gads.

Svarīgākais