Vakar Ministru kabinets nolēma izdot smagos kibernoziegumos apsūdzēto «Imantas hakeri» Denisu Čalovski.
Ir kļuvis skaidrs, ka Latvijas pilsoņi pēdējās Saeimas vēlēšanās ir smagi kļūdījušies, domājot, ka ievēl sev priekšstāvjus, kuri savukārt izveido suverēnas, neatkarīgas valsts valdību. Ir izveidota nevis Latvijas valdība, bet kalpotāju vienība, kas rūpējas par ASV vēstniecības, Briseles birokrātijas, skandināvu komercbanku, citvalstu holdingu, fondu un korporāciju interesēm. Latvijas pilsoņi prioritāšu sarakstā tai ir ļoti tālā vietā.
Valdības ministru vairākumam Latvijas pilsoņa Denisa Čalovska liktenis ir vienaldzīgs. Tātad tai vienaldzīgs ir arī visu pārējo pilsoņu un iedzīvotāju liktenis. Galvenais, ka ministri tagad ir izkalpojušies Amerikas Savienoto Valstu priekšā. Otras tādas tik padevīgas valsts nav. Salīdzinājumam Rumānija, kurai ASV tāpat ir draudzīgais transatlantiskais partneris, tomēr ir saglabājusi pašcieņu un savu pilsoni, kibernoziegumos apsūdzēto Mihaju Paunesku nav izdevusi.
Latvijā pagaidām vēl ir sava Tieslietu ministrija, kurā it kā strādā juristi un kurā par ministru ir Jānis Bordāns no Nacionālās apvienības. Taču Čalovska izdošanas gadījumā Bordāna un Nacionālās apvienības ministru motīvs izdot Čalovski acīm redzami nav bijis juridisks. To precīzi ir noformulējis šīs partijas valdes loceklis Jānis Iesalnieks – «noziegušies urlēni» jāizdod. Nacionāļu aklā rusofobija ir tiktāl slima, ka Čalovskis tiek izdots tāpēc, ka ir poļu un krievu izcelsmes, nevis latvietis. Tas, ka Čalovskis brīvi runā latviski, arī nav iežēlinājis patriotus.
Valdība ar vieglu roku ir uzņēmusies būt tāda kā zvērināto žūrija no filmām, kas spriež verdiktu cilvēkam. Taču par viņa iespējamajiem noziegumiem tā nav redzējusi nekādus pierādījumus, ir dzirdējusi tikai apsūdzošus argumentus, bet aizstāvībai nav devusi vārdu. Viss, kas ar Čalovski turpmāk notiks, būs uz valdības sirdsapziņas. Lai gan... tas būtu tad, ja tai būtu sirdsapziņa. Sirdsapziņa ir bijusi tikai dažiem, piemēram, ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam.
Ja Čalovskis būtu Amerikā noziedzies un atbēdzis uz Latviju, tad, protams, jautājums par izdošanu būtu citāds – diezin vai sabiedrības rezonansi raisītu viņa izdošanas problēma. Latvijas pilsoņiem, ja viņi atrodas ārpus valsts, kādā citā valstī, pašsaprotami ir jārespektē šīs citas valsts likumi. Čalovskis nekad Amerikā nav bijis, bet sēdējis un klabinājis datora taustiņus Rīgā. Protams, viņš ir atbildīgs likuma priekšā. Taču tas likums, kura priekšā jāatbild, ir Latvijas Republikas likums. Latvijā ir savi likumi, prokurori, tiesa un cietumi, un arī ASV likumi šeit nav spēkā. Tā vismaz šķita līdz pat vakardienai.
Taču kopš valdības lēmuma par Čalovska izdošanu Latvijas pilsoņiem turpmāk jārēķinās, ka Latvijas valsts viņus neaizstāv un izdos tiesāšanai citām valstīm, kuru likumus viņi nav zinājuši un nav pat jautuši, kāds soda mērs par tādām vai šādām darbībām draud.
Tagad nevar arī īsti saprast, kādā tiesiskā statusā ir Latvijas Republikas pilsoņi un iedzīvotāji? No vienas puses, Latvijas likumi tā kā nav atcelti. Taču iznāk, ka uz ikvienu attiecas arī ASV likumi un aizokeāna tiesu sistēma, kas ļoti atšķiras no Latvijas un Eiropas sistēmas un izpratnes par cilvēktiesībām. Amerikā daudzviet joprojām nav atcelts nāvessods, terorisma draudu traumatiskajā gaisotnē tiek pieļauta spīdzināšana, vaina tiek pierādīta un soda mērs tiek spriests, vai nu vienojoties, vai zvērināto žūrijas šovā. Par to līdz šim esam redzējuši tikai filmās. Tagad filma no televizoru ekrāniem ir iekāpusi mūsu dzīvokļos no jumta caur balkonu, izsitot logus un uzmetot dūmu granātas uz mūsu dīvāniem.
Tagad nevar saprast, kāds statuss īsti Latvijai vispār ir. Piemēram, Havaju salas, lai gan atrodas prāvu gabalu no Amerikas kontinenta, ir ASV štats, kur pilnībā darbojas ASV likumi. ASV štats mēs noteikti neesam. Tad varbūt kolonija, domīnija, anektēta aizokeāna teritorija? Arī īsti nesanāk. Sanāk, ka Latvija ir ķemertiņš, kurā valdība
kā sulainīgs kalpotājs palīdz amerikāņiem nokārtot savas dabiskās vispasaules policista tieksmes un vajadzības?