Tā sauktajā Lemberga prāvā beidzot noslēgusies priekšspēle ar sūdzību, noraidījumu, lūgumu un pierādījumu pievienošanas pingpongu. Tagad sākta cietušo nopratināšana, bet cietušie šajā lietā ir spilgti personāži ar raibām biogrāfijām un odiozām reputācijām.
Kā pirmo tiesa šonedēļ pratināja Valentīnu Kokali, kurš padomju laikā bija reģionālais prokurors Ventspilī, bet sociālisma iekārtas brukšanas juku laikos izlēma raupjo tiesībsarga mundieri nomainīt ar biznesmeņa aksesuāriem. Kokalis ir īsts veiksminieks, jo deviņdesmito gadu vidū pēc viņa kā valstij piederošās Ventspils naftas (VN) jurista jau brēca drēgnā cietuma kamera. Taču beidzās viss labi. Tiesībsargājošo iestāžu acis Kokaļa lomu Ventspils naftas 18 miljonu dolāru izkrāpšanas darījumā nesaskatīja, un penitenciāro iestādi no iekšpuses vairākus gadus bija spiests skatīt tikai kredīta ņēmējs Armands Stendzenieks.
Kokaļa personā Latvija ir ieguvusi darbīgu uzņēmēju, kurš ražo pievienoto vērtību, bet, iespējams, zaudējusi talantīgu rakstnieku ar raitu valodu un spilgtu iztēli. Viņa liecība tiesā trešdien gan pēc formas, gan satura bija ļoti laba literāra darba līmenī – tāda kā autora memuāru saīsināta versija ar dinamisku, tēlainu stāstījumu un aizraujošiem, gluži neticamiem sižeta pavērsieniem.
Cietušais sāka ar tālajiem padomju gadiem, ar to, kā astoņdesmito beigās iepazinies ar Aivaru Lembergu, cik jaukas un sirsnīgas bijušas abu attiecības. Kokalim sākumā neesot bijis pat sava galda, bet tikai krēsls, bet galds bijis jādala ar kādu citu juristu. Tolaik VN darbinieki saņēmuši diezgan niecīgas algas rubļos, bet tad sākušies labāki laiki – augšās izkārtots tā, ka darbinieki varējuši saņemt arī piemaksas dolāros. Kokalis sācis pie algas saņemt vēl arī divsimt dolāru, un Lembergs pienācis klāt un draudzīgi pajautājis: "Valentīn, tagad taču tev patronām pietiek?"
Ventspils varasvīru aprindās modē bijušas medības, un Kokalis jau tolaik bijis kaislīgs mednieks. Medību tēma stāstā pavīd vēl ne reizi vien, un viena no epizodēm, ko atceras Kokalis, saistās ar jau vēlāku laiku, kad Lembergs esot nokavējis lidmašīnu uz medībām Āfrikā. Lai pilsētas mērs tomēr uz lauvu, ziloņu vai citu zvēriņu šaušanu pagūtu, uzņēmējs Ainārs Gulbis noorganizējis Lembergam lidojumu ar privātu reaktīvo lidmašīnu.
Var jau būt, ka tā tas viss bija, bet tikpat labi var gadīties, ka bija citādi, un ar reaktīvo, privāto lidmašīnu Lembergs uz Āfriku toreiz nelidoja. Literārā darbā, protams, nav galvenais, lai visi fakti precīzi atbilstu patiesībai, un ir pieļaujams, ka autors savās atmiņās rīkojas ar realitāti pēc saviem ieskatiem – piemēram, kolumbiešu rakstnieks Gabriels Garsija Markess romānā Simts vientulības gadi absolūti ticami apraksta, kā Remediosa daiļā aizlido debesīs uz tauriņu nestiem palagiem.
Kokalis tiesā – gandrīz tikpat ticami kā Markess – pastāstīja, kā Ventspils tranzītbiznesā savulaik parādījies šveiciešu advokāts Rūdolfs Meroni.
Kādā lietainā dienā latvju zemes uzņēmēji sēdējuši Aināra Gulbja iecienītajā viesnīcā Ēdene pie ezera un malkojuši Chivas Regal viskiju. Sprieduši, ka derētu vietējā advokāta palīdzība dažu dokumentu sakārtošanā. Domāts, darīts. No viesnīcas foajē tālruņa piezvanījuši uz izziņu biroju, kurā noskaidrojuši, kur atrodas tuvākais advokātu birojs. Viesnīcas darbinieki aizdevuši lietussargus, un Ventas krastu tranzītbiznesmeņi, lēkādami pāri peļķēm, nokļuvuši tuvākajā advokātu birojā, kur tad arī iepazinušies ar Meroni. Stāsts ir skaists un amizants, taču tā īsti noticēt tam tomēr nevar – nu diezin vai tā varēja būt, ka nopietnie, miljonus grozošie uzņēmēji varēja tā paļauties plūdumam un nejaušībai un momentā uzticēties pirmajam aiz ielas stūra sastaptajam advokātam.
Stundu garā stāstījumā Kokalis brīvi operēja ar laiku un faktiem, savietojot dažādu laiku notikumus kopā, kaut ko piemirstot un nepieminot, kaut ko atminoties tādu, ko diezin vai atceras arī kāds cits, izņemot autoru. Memuāros tā var – tas ir dziļi subjektīvs žanrs, autora versija par pagājību. Un tikai autora varā ir izvēlēties, kas no šīs pagājības notikumiem ir nozīmīgs, bet par ko var vēstīt aptuveni - kāds kaut kur, neatceros kad, teica, bet varbūt neteica, ka tas ir tā un tā.
Taču Kokaļa versija par darbīgajiem deviņdesmitajiem Ventspilī skaitās tāda kā liecība tiesā. Tiesa tomēr ir juridiska iestāde, kas diezin vai var tā ņemt un notiesāt ar cietumu kādu cilvēku tāpēc, ka kāds nedraugs ir sacerējis savus mednieku stāstus vai pasakas.
Kā sarkans pavediens Kokaļa daiļdarbu caurvij tāds motīvs, ka Lembergs bijis ļoti ietekmīgs – tik ļoti, ka bez viņa ziņas ne piliens naftas vai ķīmijas nav varējis ostā tapt pārkrauts. Lembergs varējis izdarīt tā, ka nepaklausīgie ciestu lielus materiālus zaudējumus. Tāpēc Kokalis tik ļoti no Lemberga baidījies. Tik ļoti baidījies, ka atdevis viņam SIA Puses akcijas. Tas tad arī tā kā jāuzskata par izspiešanu, ko veicis Lembergs.
Kā var nojaust, minētās akcijas nemaz nebija paša Kokaļa, bet viņa sievas akcijas. Kokalis pats tiesā atzina, ka blēdījies – lai no Lemberga un citiem ventspilniekiem noslēptu, ka kopā ar J. Blažēviču, M. Vaivadu un U. Pumpuru uzsācis tranzītbiznesu, par firmas līdzīpašnieci noformēta sieva. Tiesai jāņem par pilnu apgalvojums, ka kaut kādas akcijas, kuras nemaz nepieder Kokalim, ir bijušas Kokaļa akcijas, kuras viņš aiz šausmu bailēm nodevis Lembergam.
Zīmīgi, ka pratināšanas otrajā dienā – ceturtdien –, Kokaļa vēstījuma stilā bija manāmas acīmredzamas pārmaiņas. Trešdienas Kokalis vēl runāja par to, ka akcijas Lembergam dāvinātas, bet ceturtdienas Kokaļa leksikā vairs tādu vārdu nebija. Tā vietā nu bija tikai runa par izspiešanu – acīmredzot starplaikā starp divām prāvas dienām kopā ar Kokali pie viņa literārā darba būs pastrādājuši kādi konsultanti, kas padarījuši viņa valodu juridiski grodu un vietām ieteikuši ielikt precīzus citātus no Krimināllikuma un Lembergam uzrādītās apsūdzības. Līdz ar to Kokaļa otrās dienas stāstījums ir mazliet cietis, jo tapis sausāks, kancelejiskāks. Par to žēl.