Hroniskajā daudzsēriju seriālā par priekšnieka un vietnieku nesaskaņām Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB) šonedēļ parādījies jauns personāžs – ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers.
Tiklīdz KNAB priekšnieks Normunds Vilnītis uzsāka disciplinārlietu pret savu vietnieku Alvi Vilku par iespējamiem pārkāpumiem nozīmīga Eiropas Komisijas projekta realizācijā un atstādināja Vilku no amata, Kalnmeiers nāca klajā ar savu paziņojumu: «Izvērtējot KNAB darbinieku sūdzību par Vilnīša iespējamajiem pārkāpumiem, ir konstatēti vairāki nodarījumi, kuri, iespējams, veido «kritisko masu», lai runātu par Vilnīša atbilstību ieņemamajam amatam.»
Kalnmeiera uznāciens ir mulsinošs vairākos aspektos. Kopš savas kļūšanas par ģenerālprokuroru viņam ir diezgan veiksmīgi izdevies netikt ierautam politiskās spēlītēs un demonstrēt bezkaislīgu juridisku seju. Nupat viņš ir bīstami tuvu pietuvojies, pat uzkāpis tai robežai, pēc kuras turpmāk var būt grūti runāt par politiski neiekrāsotu Kalnmeieru.
Kas tā tāda «kritiskā masa», vai tā maz pieklājas runāt juristam? «Kritisko masu» piesaukšana ir politiķu un propagandistu leksika, kuru parasti lieto tad, kad nekāda viena konkrēta nozieguma, ko pārmest pretiniekam, nav, bet ir bijusi intensīva demonizācijas kampaņa, lietojot baumas, nepārbaudītas ziņas un ierasto savas atbildības nomešanas vārdiņu iespējams.
Ar runāšanu par «kritisko masu» Kalnmeiers jau tikpat kā solidarizējas ar demonizētājiem, kuru politiskās kājas aug no partiju apvienības Vienotība. Izsenis jau nav noslēpums, ka šis spēks grib atgūt savu nedalīto ietekmi pār KNAB. KNAB Vienotībai ir vajadzīgs kā politisko konkurentu apkarošanas ierocis. «KNAB neatkarība», ko Vienotība solās nodrošināt savos programmatiskajos dokumentos, patiesībā ir jālasa kā «Mēs esam tikai par tādu KNAB, kura vadība ir mums lojāla un kuru vada Juta Strīķe».
Iespējams, Vilnītis ir 76 reizes pārkāpis likumu, kā to apgalvo viņa kareivīgie apakšnieki. Bet, iespējams, nav. Juridiski pilnīgi pietiktu ar vienu īstu, nopietnu un būtisku pārkāpumu, kas, ja tiktu atklāts un tiesiski pierādīts, padarītu Vilnīša turpmāku atrašanos postenī par neiespējamu. 76 nodarījumi ir acīmredzama kampaņa, kas ir pat neticama, jo viens cilvēks, pat ļoti cenšoties, diezin vai spētu vai katru trešo dienu paveikt kaut ko pretlikumīgu.
Kur un ko Vilnītis, iespējams, pārkāpis, plašākai sabiedrībai pagaidām nav iespējams uzzināt, jo ziņojums, ko Kalnmeiers nosūtījis valdībai, aicinot vērtēt Vilnīša atbilstību, ir slepens. Līdz šim ir dzirdētas tikai pasakas un nostāsti, ka Vilnītis, piemēram, esot vainīgs pie operatīvās informācijas noplūdēm.
Apžēliņ, kura govs gan būtu māvusi! Tieši Alekseja Loskutova laikā Jutas Strīķes varas pilnbriedā neizpaužama, KNAB upuru personīgo dzīvi aizskaroša, sensitīva un operatīva informācija sāka plūst uz selektīvi izvēlētiem plašsaziņas līdzekļiem kā plata upe. Lai nu ko, bet to Vilnītim vietnieki labāk nebūtu pārmetuši un labāk būtu paskatījušies spogulī uz sevi.
Savukārt arī Vilnītis acīmredzami nespēj tikt galā ar saviem dumpīgajiem vietniekiem, bet nu ko no viņa daudz var prasīt – viņam tādas, tik spēcīgas politiskas aizmugures kā Strīķei un Vilkam nav.
Vilnīša un vietnieku nesaskaņu sāga ir tik ļoti iestiepusies garumā un suņa astes ciršana pa gabaliņam izskatās jau tik ļoti neestētiska, ka vajadzētu tā kā vienreiz tai pielikt punktu. Ģenerālprokurors Kalnmeiers acīmredzot negrib uzņemties punkta pielicēja lomu, tāpēc pārsūta problēmu valdībai. Taču forma, kādā notiek šī pārsūtīšana, izskatās kā piespēle Vienotībai. Jo ziņojumā runa taču ir par Vilnīša atbilstību, kas sabiedrības ausīs skan jau kā prasījums Vilnīti atlaist.
Taču Vilnīša īstā atbilstības vērtētāja nebūs valdība, bet Saeima, kas viņu ir iecēlusi un kas vienīgā var atcelt.