Iekšlietu ministrija (IeM) ir atteikusies sniegt Saeimas Nacionālās drošības komisijas pieprasītās ziņas par pēdējās desmitgades laikā drošības dienestiem izsniegtajām piesegpasēm, jo komisijas vārdā nosūtītajā pieprasījumā esot trūcis pamatojuma valsts noslēpumu saturošās informācijas iegūšanai.
Šis ir kārtējais gadījums, kurā spilgti redzams, ka Latvijā dažādi varas centri ir sajukuši vietām un neadekvāti daudz varas ir uzurpējuši tie, kam tā nemaz nepienākas.
Iekšlietu ministre Linda Mūrniece (JL, tagad Vienotība) norādījusi, ka nav skaidrs, kādiem nolūkiem komisijas vadītājs Dzintars Jaundžeikars (LPP/LC, tagad Par labu Latviju, PLL) vēlas iegūt šādu informāciju, kas ir valsts noslēpums. Ministre atbildē komisijai raksta, ka valsts noslēpumu drīkst atklāt tikai tad, ja amatpersona to grasās izmantot savu pienākumu veikšanai.
Jaundžeikars vēl līdz šā mēneša beigām ir Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājs, un tas, ka viņš turpina strādāt, ir loģiski, jo nacionālā drošība nav kaut kas tāds, ko var atstāt pašplūsmā, – pat ne uz minūti, nemaz nerunājot par nedēļām. Ja kā arguments tiek izvirzīts tas, ka komisijas vadītājam palicis pavisam maz vecajā krēslā, jo viņš nav ievēlēts 10. Saeimā, tad jau arī Mūrniecei būtu jāpaliek mājās, jo arī viņa nav ievēlēta.
Jaundžeikara pienākumos pats par sevi saprotami ietilpst arī darbs ar slepenu informāciju. Nevis Jaundžeikaram jāskaidro, kāpēc viņš interesējas par piesegpasēm, bet Mūrniecei jāatskaitās, cik pamatoti un kam tās izsniegtas.
Latvijā skaitās, ka it kā visa suverēnā vara pieder Latvijas tautai, kura ir ievēlējusi savus priekšstāvjus, bet izpildvarai būtu jāpakļaujas parlamenta kontrolei. Praksē pašlaik ir otrādi – drošības iestādes sēž augstākā plauktā par ministriju, bet ministrija savukārt augstāk par parlamentu. Tāpēc ministrija var atļauties nepakļauties parlamenta komisijai, bet drošības iestādes tikmēr izvirst patvaļā – var atļauties darīt, ko grib. Tas nacionālajai drošībai ir bīstami.
Varbūt komisija ir tikusi uz pēdām kādām milzu nejēdzībām ar piesegpasu izsniegšanu un tāpēc grib informāciju, lai izvērtētu, cik kādām aizdomām ir pamata? Un, ja ministrija tik ļoti nevēlas šo informāciju dot, vai tā nav vēlme šīs piesegpases piesegt?