Tagad tagadējais premjers Valdis Dombrovskis uzbrūk tagadējam KNAB priekšniekam Normundam Vilnītim, un, kā sacījis Kārlis Markss, vēsture atkārtojas pirmajā reizē kā traģēdija, bet otrajā – kā farss.
Nav dzirdēts, ka Vilnīša laikā KNAB seifi tiktu tukšoti, kā tas bija iepriekšējā priekšnieka Alekseja Loskutova laikā, taču Vilnītis ir aizsācis KNAB strukturālo reorganizāciju. Viscaur šāda reorganizēšanās tiek no valdības puses skubināta un atbalstīta, taču piepeši vienā atsevišķā KNAB gadījumā pats premjers ar lielu naidu pasaka: "Reorganizācijai nē!" Premjers ne tikai apturēšot Vilnīša vēl neveiktās darbības, bet pagriezīšot laika ratu atpakaļ un likšot KNAB priekšniekam atcelt arī visu līdz šim reorganizēšanas druvā jau paveikto. Šāda rēgaina sāga būtu pilnīgi nesaprotama, ja to atrautu no vēsturiski politiskā KNAB eposa konteksta.
Taču vēsturiski politiskais konteksts ir zināms… Tajos laikos, kad KNAB zicpriekšnieks bija Loskutovs, bet faktiskais vadītājs niknā amatierhokejiste Juta Strīķe, valstī valdīja burvīga kārtība – KNAB, līdzīgi kā trīsdesmito gadu Vācijā SS un SD vienības nacionālsociālistu partijai, kalpoja par represīvo pasākumu veicēju pret partijas Jaunais laiks politiskajiem konkurentiem. Turklāt nereti bez kāda juridiska pamata, bez jelkādiem pierādījumiem, balstoties tikai uz draudzīgās partijas navodkām.
Ar Vilnīša atnākšanu situācija ir pamazām mainījusies – KNAB darbībā aizvien mazāk redz teatralitāti, ar kādu pompozā veidā tika grābti ciet īstie un šķietamie korumpanti, nav vairs Loskutova laikam tradicionālās informācijas selektīvās noplūdināšanas atsevišķiem iztapīgiem medijiem. Vārdu sakot, Vilnīša KNAB vairs nekalpo sākotnējai misijai – tas sāk pārvērsties par normālu izmeklēšanas struktūru, sāk sliekties nekalpot vienai partijai, bet kā nebūt censties turēties pie likuma, faktiem un pierādījumiem.
Šāds KNAB Jaunā laika mūslaiku modifikācijai Vienotība nav vajadzīgs. Vienotībai vajag tādu KNAB, kas ir bruņots sulainis, tādu KNAB, kas absolūti pakļaujas Vienotības politiskajiem uzstādījumiem un, neuzdodot liekus jautājumus, vajā tos, uz kuriem Vienotība parāda ar pirkstu. Vilnīša reorganizācijas rezultātā acīmredzot līdzšinējo ietekmi būtiski zaudētu Vienotības emisāre KNAB Juta Strīķe, un tas jau nozīmē nopietnu apdraudējumu partijai. Un tāpēc notiek pašreizējā Dombrovska vēršanās pret Vilnīti.
Atšķirībā no Kalvīša vēršanās pret Loskutovu Dombrovska uzbrauciens Vilnītim ir acīmredzami nepamatots – premjers jaucas iekšā KNAB vadītāja kompetences jomā, sasien viņam rokas, neļaujot strādāt un vadīt KNAB pēc sava prāta un saprašanas. Vēršoties šādā veidā pret Vilnīti, Dombrovskis nodod sevi un publiski atkailina savu politizēto tieksmi spaidīt KNAB.
Groteski, ka Dombrovska uznāciens uz vodeviļas skatuves burtiski sakrīt ar KNAB paziņojumu, ka notiks interesēšanās arī par Sarmītes Ēlertes Meierovica trupas finanšu lietām. Tas tad acīmredzot ir KNAB vadītāja noziegums, kuru nedrīkst piedot, un visas ar Ēlerti caur Sorosu saistītās Delnas, Providus, tāpat arī par plašsaziņas līdzekļiem uzdodošies propagandas orgāni tagad nebalsī vālēs, kāds Vilnītis sliktais. Dabiski, ka Vilnīša aizstāvībai netiks organizētas lietussardzīgas tautas manifestācijas un inteliģento darbaļaužu vēstules.
Faktiski Vilnīša nost dabūšanas kampaņa sākās jau iepriekš, kad ārvalstiskā organizācija Delna paziņoja, ka KNAB esot kļuvis par korupcijas novērošanas biroju, jo vairs neatmasko augstākā līmeņa korupciju.
Nu tad Vilnītim derētu varbūt Delnā ieklausīties un beidzot pie augstākā līmeņa korupcijas ķerties klāt! Darbalauks te varbūt varētu iznākt plašs. Tā kā Dombrovskis pieder pie augstākā līmeņa amatpersonām, varbūt vajadzētu pārbaudīt, kā un kāpēc premjers lobē, piemēram, datorfirmu Oracle, kaļot plānus šā uzņēmuma produktus iespiest valsts pārvaldes programmnodrošinājumā, vienlaikus izspiežot no šā biznesa Bila Geitsa Microsoft produktus un nemaz nemulstot par to, ka valsts no šādas iespiešanas un izspiešanas var zaudēt kādus 20 miljonus latu. Tāpat KNAB varētu sākt interesēties, par kādām tādām skaistām acīm valdība ir nolēmusi dot zaļo gaismu ar dabasgāzi barojamās TEC 2 rekonstrukcijai, kas automātiski iznīcina iespēju, ka Latvijā pārskatāmā nākotnē varētu eksistēt rentabli zaļās enerģijas ražotāji, kādi nebūt šķeldas kurinātāji vai kas tamlīdzīgs.
Vilnītis līdz šim zināja – ja viņš sāks interesēties par šāda rakstura augstām lietām, tad tas viņam beigsies slikti. Tagad jau sliktāk vairs nevar, tāpēc varbūt viņš tiešām varētu sākt pievērsties tam, uz ko viņu skubināja Delna?