Saeimas balsojums par Jāņa Maizīša neiecelšanu uz trešo termiņu ģenerālprokurora amatā ir sacēlis pamatīgu paniku un histēriju tajās politekonomiskajās aprindās, kas cerēja, ka arī turpmākos piecus gadus skarbo represiju iestāde kalpos viņu interesēm un ar Ģenerālprokuratūras kā ieroča palīdzību varēs savus pretiniekus šantažēt, pazemot, kriminālvajāt, dēmonizēt, brīvi reiderēt pa viņu īpašumiem.
Ja Maizītis būtu bijis jurists ar autoritāti, tāds, kura iestāde rīkojas vien pēc likuma, nešķirojot, zem kādiem partiju karogiem pulcējas prokuratūras klienti, tad varētu nobirdināt asariņu par godīgo tiesu varas pārstāvi, kurš zaudējis amatu uz politisko kaislību altāra. Taču Maizītis nav šis neitrālais un juridiskais. Maizītis ir caur un cauri politiskais. Un šāds ģenerālprokurors, ja tiktu ievēlēts vēl uz trešo termiņu, būtu liela nelaime Latvijas tiesiskumam. Saeimas deputāti, kaut samelodamies, baidīdamies un svārstīdamies, ir pieņēmuši, iespējams, labāko lēmumu savā četru gadu pilnvaru periodā – ir parādījuši durvis nepiemērotam ģenerālprokurora amata kandidātam. Ar šo gājienu daža partija daļēji būs atguvusi savu vēlētāju cieņu, lai gan vēl vairāk cieņas politiķi atgūtu, ja neslēptos un atklāti pateiktu: "Jā, es balsoju pret Maizīti un darīju to tāpēc un tāpēc..."
Cīņa, kā teicis Rainis, gan nav vēl galā un nebeigsies – vispirms tiks spiests uz to, ka par Maizīti jābalso vēlreiz un vēlreiz, kamēr nobalsosies pareizi. Ja tas nesanāks, tad tiks stumts kāds cits maizītis, kādu prokuratūras ierindā netrūkst. Taču, lai vai kā, ceturtdienas balsojums ir pamatīgs pliķis, kādēļ vaimanas un rējieni tik drīz nerimsies.
Saeimas deputāti tagad tiek vainoti nāves grēkos – pirmkārt, melos. Sak, pirms tam solījāt, ka par Maizīti balsosiet, taču nebalsojāt. Te gan var pat ļoti gadīties, ka viena daļa nemaz nemelo. Pilnīgi noteikti par Maizīti nobalsoja virkne ļerpatīgu Tautas partijas deputātu, dažs LPP/LC deputāts. Respektīvi, vajadzēja būt tā, ka par Maizīti ir pārliecinošs vairākums. Taču nebija. No tā jāsecina, ka Maizīti būs izgāzuši nepavisam ne tie, ko varētu turēt aizdomās, bet arī kādi no tās partiju grupas, kas noteikti solījās viņu atbalstīt, – tā ir viela pārdomām Jaunajam laikam – ka tikai nav tā, ka Maizīša uzmešanā roku būs pielicis arī kāds jaunlaicīgi vienotīgais?
Nožēlojami, ka deputātiem visādi jāsarkst, jātaisnojas, jāmelojas. Tas vien jau rāda, cik nospiesti, sašantažēti viņi ir, ka tautas priekšstāvjos ir bailes par to, ka nebalsošanai par Maizīti sekas var būt bēdīgas – ka prokurarūra var sacerēt kādu kriminālprocesu, vērsties, ja ne pret pašiem, tad pret draugiem, paziņām, ģimenes locekļiem.
Pirms Saeimas balsojuma bija tāda priekšvēsture, ka vispirms mugurkauls tika pārlauzts Augstākās tiesas priekšsēdētājam Ivaram Bičkovičam – profilakses pēc, lai viņš pat neiedomātos nosaukt kādu citu, izņemot Maizīti. Vairākās profesionāli menedžētās propagandas kampaņās Bičkovičam inkriminēja viņa poļu vecmāmiņu – tika sētas aizdomas, ka Bičkovičs varētu būt ieguvis Latvijas pilsonību blēdīgā veidā. Cilvēkam jābūt ar ļoti biezu ādu, lai ciestu šāda veida uzbrukumus. Bičkovičs nespēja ciest un pakļāvās.
Ir ļoti normāli, saprotami un demokrātiski, ka tādas varenu represiju instrumentiem apveltītas iestādes kā Ģenerālprokuratūra vadītājs tiek iecelts slēgtā balsojumā – tas ir tādēļ, lai deputāts varētu balsot pēc savas sirdsapziņas, nevis saltās bailēs, ka rīt viņam jau atnāks pakaļ.
Pastāv viedoklis, ka Maizīša neievēlēšanā lomu spēlējusi nauda vai liela nauda. Nuja – ja Maizītis tiktu ievēlēts, tad viss būtu čikiniekā – tas būtu godīgi, skaisti, gaiši. Bet, ja neievēlē, tad tas ir tumši, korumpēti, ļauni. Šajā ziņā Latvija ir īpaša zeme, kurā komplimentus kā teju vai kā pasaulē demokrātiskākais parlaments Saeima dzirdēja pēc nakts tumsā pieņemtajiem lēmumiem padoties Starptautiskā valūtas fonda absolūtajam diktātam. Taču, kad Saeima pieņem ko patiesi demokrātisku un nepakļaujas brutālam ārējam spiedienam, tad tas skaitās tumsas spēku darbs.
Saeimas deputātiem esot problēmas ar tiesiskuma izpratni, komentējot Maizīša izgāšanu, ir izteicies Valsts prezidents Valdis Zatlers. Šķiet gan, ka drīzāk Zatlers nav pamanījis citu problēmu - cik ir briesmīgi, ja represīvas iestādes vadītājs uzticīgi kalpo vienam politisko spēku grupējumam.