Kārlis Krēsliņš / Viedokļi

Saeimas vēlēšanās iezīmējās galvenā problēma, ka partijas un deputātu kandidāti var mānīt vēlētājus, solot dot vēlētājiem daudzus labumus. Saņemot deputāta mandātus un izmantojot Vinstona Čērčila rekomendāciju: “Politiķiem jāprot paredzēt, kas notiks rīt, pēc nedēļas, mēneša vai gada. Un vēlāk izskaidrot, kāpēc tas nenotika”, četrus gadus var nosacīti mierīgi dzīvot.

Aktuāla ir ideja par taisnīgas valsts vadības sistēmas izveidi un tās darbības kontroli no darba devēja – vēlētāja - puses. Mēģināšu paskaidrot savu dīvaino, bet cilvēku pieprasīto ideju, kas, dabiski, var raisīt iebildumus no konservatīviem juristiem. Tādēļ piedāvāju diskusijas.

Mani priecē, ka cilvēki raksta par ļoti svarīgu laiku Latvijas vēsturē. Es jau 2008.gadā Ģenerāļu klubā (ĢK) piedāvāju augstākajiem virsniekiem rakstīt par to, kā veidojās NBS, un, pirmkārt, par to, kur viņi paši ir piedalījušies.

Ierastā kārtība daudzās valstīs un pasaulē kopumā būtiski mainās. Lai loģiski un pamatoti atbildētu uz jautājumu, Kādai ir jābūt valsts aizsardzības sistēmai, vajag ievērot sekojušo secību.

BBC filma (3.02.2016.) par iespējamiem notikumiem Latvijā, par NATO spēju aizstāvēt savu teritoriju, izsauca lielas diskusijas. No militārā viedokļa neviena valsts vai valstu grupējums nav spējīgs uzvarēt NATO konvencionālajā karā. Piemēram, Krievijas Federācijas izredzes uz uzvaru ir apmēram 1:100. Pilna mēroga kodolkarā liela varbūtība ir tam, ka uzvarētāju nebūs – zaudēs visi. To visi saprot, bet, klausoties TV24 diskusiju par šo jautājumu, radās sajūta, ka tiek izlaists būtisks moments – kā var apiet 5. panta nosacījumus.

Tagad daudzi izsaka viedokli, ka pasaule no “sadarbības” modeļa ar Krieviju sāk atgriezties pie aukstā kara laika “atturēšanas” modeļa. Tādēļ drošības un aizsardzības jautājumi ir prioritāri daudzām, un it sevišķi Baltijas, valstīm. Daži jautājumi, manas subjektīvas atbildes un redzējums par šo jautājumu risinājumu.

Katrā valstī ir dažādas drošības struktūras. Kādai valstij vai valstu kopumam uzbrukt ar konvencionāliem ieročiem NATO valstīm ir pašnāvība. Reāli tas nav iespējams. Tagad tiek izmantoti cita veida uzbrukumi. Par to liecina notikumi 2008.gadā Gruzijā, nesen Krimā un tagad Ukrainas reģionos. Katrā konfliktā ir savas novitātes, bet militāro konfliktu atbalstam vienmēr tiek izmantots propagandas karš.