Lai saprastu Latvijas gāzes sektora reformu virzību, vispirms ir jātiek skaidrībā ar to, kāda ir pašreizējā ES politika gāzes sektorā. Vienkāršam lasītājam ir visai problemātiski saprast un sekot līdzi polemikai par gāzes enerģētiku.
Ieskatam viens citāts no Saeimas deputāta Ivara Zariņa atklātās vēstules Ministru prezidentam par notikumiem 9. aprīļa Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēdē:
«Komisijas sēdē EM tā arī nespēja paskaidrot, kādēļ tā joprojām pieturas ne tikai pie «3. direktīvu paketes» prasībām, bet arī pie «2. direktīvu paketes» prasībām. Vien atrunājoties uz šī jautājuma slepenību, ko ir noteicis MK. ...attiecībā uz dabasgāzes tirgus liberalizāciju, ļoti svarīga ir pareiza un Latvijas reālajai situācijai atbilstoša ES normu piemērošana, jo tieši šīs novecojušās «2. paketes» prasības, nevis spēkā esošais «3. paketes» regulējums, rada kolīziju ar Latvijas valsts uzņemtajām saistībām pret esošajiem Latvijas gāzes akcionāriem, un tās īstenojot Latvija būs spiesta rīkoties prettiesiski un reālajai situācijai neadekvāti, kas var nozīmīgi kaitēt reālai, sekmīgai dabasgāzes tirgus liberalizācijai, gan īstermiņā – sarežģījot Latvijas attiecības ar esošajiem LG investoriem un pagaidām vienīgo gāzes piegādātāju, gan ilgtermiņā – dodot signālu visiem potenciālajiem nozares investoriem, ka Latvija nav gatava nodrošināt skaidru, stabilu un tiesisku investīciju vidi enerģētikas nozarē, kas tādējādi samazinās tirgus diversifikācijas iespējas, paaugstinās pieejamo energoresursu cenu un līdz ar to nozīmīgi mazinās Latvijas tautsaimniecības konkurētspēju un radīs sabiedrībai daudzu miljonu latu zaudējumus...»
Kura direktīvu pakete ir spēkā?
Kam taisnība? Deputātam Zariņam vai Ekonomikas ministrijas pārstāvjiem? Kāpēc «2. pakete» ir slikta, bet «3. pakete» laba? Lai saprastu, kāda ir ES politika, pārveidojot gāzes nozari visā ES mērogā, ir jāsaprot, ko pieprasa un ko nepieprasa ES direktīvas. Ja to nesaprot, tad ir iespējami īstenot Latvijā visai ierastu praksi – bīdīt korumpētus politiskā biznesa projektus, manipulējot ar izdomātām ES direktīvu prasībām.
Pirms tālāka izklāsta jāatgādina, ko nozīmē pārvade, sadale un uzglabāšana. Vienkārši izsakoties, pārvade ir gāzes plūsma pa maģistrālajiem gāzes vadiem. Sadale ir sistēma, kā gāze no maģistrālajiem vadiem tiek sadalīta līdz pat patērētājiem, bet uzglabāšana – Latvijas apstākļos būs gāzes rezerves Inčukalna gāzes krātuvē.
Par ES nostāju gāzes sektorā. ES jau 1998. gadā aizsāka politiku, lai juridiski nodalītu gāzes ieguves vai piegādes monopolu no gāzes pārvades un sadales.
Laikā, kad Latvija vēl nebija iestājusies Eiropas Savienībā (2003. gada 26. jūnijā), Eiropas Parlaments un Eiropas Padome pieņēma tā saucamo Otro gāzes vai Otro liberalizācijas direktīvu (2003/55/EK). Otrā direktīva aizstāja iepriekšējo līdzīgas ievirzes regulējumu ES līmenī. Jaunais regulējums noteica virkni pasākumu, lai nodrošinātu dabasgāzes iekšējo tirgu izveidošanu un nostiprināšanu.
Attiecībā uz ES vēl neuzņemtajām valstīm direktīvā bija noteikta atruna: «Dalībvalsts, kas atzīta par jaunu tirgu un kas sakarā ar šīs direktīvas īstenošanu sastaptos ar nopietnām problēmām, var atkāpties no 4., 9. panta...» utt.
Latvija – jauns tirgus
Īsi pirms Latvijas pievienošanās ES – 2004. gada 26. aprīlī – ar direktīvu 2004/67/EK Latvija ar termiņu līdz pat 2014. gada 2. aprīlim tika atzīta par jaunu tirgu. Latvijai tika atļauts atlikt pilnu direktīvas prasību ieviešanu līdz 2014. gadam. Likumdošanā, kas Latvijā tika pieņemta, lai īstenotu t.s. Otro liberalizācijas direktīvu, visas tirgus atvēršanas normas tika noteiktas ne agrāk par 2014. gada aprīli.
Otrajā liberalizācijas direktīvā tika noteiktas prasības, kuras varēja saprast un interpretēt arī kā prasību obligāti atdalīt gāzes transportēšanu (pārvadi) no sadales un ieguves (uzglabāšanas). Tas varēja radīt ļoti ievērojamu finansiālu zaudējumu risku vairākām ES dalībvalstīm, tostarp arī Latvijai. Principiāls jautājums, kas tika uzdots ES līmenī, vai prasības nodalīt īpašuma tiesības sadalei un pārvadei ir jāuzskata par obligātu pienākumu?
Ja pārvades un sadales nodalīšana ar vienlaicīgu īpašumtiesību nodalīšanu ir ES diktēts pienākums, tad būtu taisnīgi, loģiski un racionāli, ka ES pilnā apjomā kompensētu Otrās liberalizācijas direktīvas radītās civiltiesiskās sekas un gāzes nozares investoriem nodarītos zaudējumus. Vairāku valstu, tostarp Vācijas un Krievijas, investori vērsās pie Eiropas Komisijas un citām institūcijām ar jautājumiem par taisnīgu zaudējumu atlīdzību, ieviešot Otro liberalizācijas direktīvu. Patiešām, Otrās liberalizācijas direktīvas formāla ieviešana nozīmēja nonākt konfliktā ar investīciju aizsardzības līgumiem. Kam būtu jāsedz zaudējumi – dalībvalstīm, vai arī talkā nāks ES budžets? Latvijas gadījumā būtu racionāli un saprātīgi Otrās liberalizācijas direktīvas ieviešanas termiņu atlikt līdz 2017. gadam, kad beigsies Latvijas gāzes akcionāriem piešķirtās ekskluzīvās tiesības.
Šīs problēmas Eiropas Padome un Eiropas Parlaments atrisināja, kad tika sagatavota jauna gāzes regulējuma pakete (2009. gada 13. jūlijā) – jeb Trešā liberalizācijas direktīva.
Otrā direktīva tika atcelta
2009. gada 13. jūlijā Eiropas Padome un Eiropas Parlaments atcēla Otro liberalizācijas direktīvu, nosakot jaunu regulējumu. Jaunā direktīva tā arī saucas: «Par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/55/EK atcelšanu.»
Viens no šī pētījuma mērķiem ir noskaidrot, kāpēc vairāki Latvijas politiķi, ekonomikas ministru Danielu Pavļutu ieskaitot, kā apmāti vēlas, lai valdība īsteno tieši to direktīvu (Otro), kuru Eiropas Padome un Eiropas Parlaments atcēla, bet vēlas ignorēt to direktīvu (Trešo), kas pašlaik ir spēkā.
Latvijas likumdošana (Enerģētikas likums) 2005. gadā tika sakārtota atbilstoši Otrajai direktīvai. Tāpēc ir izveidojusies divdomīga situācija. Otrā direktīva Latvijas likumos tika iestrādāta nekavējoties – uz Eiropas iestāšanās eiforijas viļņa un bez plašām diskusijām, bet jaunās direktīvas normu iestrāde Enerģētikas likumā un citos normatīvajos dokumentos jau četrus gadus tiek cītīgi bremzēta un sabotēta. Kāpēc? Lai atbildētu uz šo jautājumu, tiksim skaidrībā, ko Latvijai iesaka un ko pieprasa Trešā liberalizācijas direktīva.
ES politika gāzes sektorā
Trešās liberalizācijas direktīvas preambulā tiek noteikts direktīvas mērķis: «Dabasgāzes iekšējais tirgus (..) tiek veidots, lai visiem patērētājiem Eiropas Savienībā būtu izvēles iespējas (..) rastos jaunas uzņēmējdarbības izdevības, attīstītos pārrobežu tirdzniecība, tādējādi paaugstinot efektivitāti, panākot konkurētspējīgākas cenas un labāku pakalpojuma kvalitāti, kā arī sniedzot ieguldījumu piegādes drošuma un ilgtspējas pilnveidē.» Mērķis ir panākt zemākas cenas un garantēt piegādes drošumu. Kā mērķis netiek noteiktas idejas par īpašuma tiesību pārdali vai svinīgi deklarēt brīva tirgus nodibināšanu.
Direktīvas preambulas 6. punktā tiek izskaidrots, kā plānots mērķi sasniegt: «Nenodalot tīklus no ražošanas un piegādes darbībām (efektīva nodalīšana), pastāv risks ne vien saskarties ar diskrimināciju tīkla vadīšanā, bet arī risks, ka vertikāli integrēti uzņēmumi zaudē stimulu veikt pienācīgus ieguldījumus tīklos.»
Līdz ar to direktīva iesaka (8. punkts): «Efektīvi nodalīt var tikai vienā veidā – likvidējot vertikāli integrētu uzņēmumu motivāciju diskriminēt konkurentus attiecībā uz piekļuvi tīkliem un ieguldījumiem. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tai pašai personai vai personām nav iespēju kontrolēt ražošanas vai piegādes uzņēmumu un vienlaikus kontrolēt pārvades sistēmas operatoru vai pārvades sistēmu vai izmantot savas tiesības šajos uzņēmumos.» Tajā pašā laikā direktīva iesaka: «Ievērojot minētos ierobežojumus, ražošanas vai piegādes uzņēmumam vajadzētu būt iespējai kļūt par pārvades sistēmas operatora vai pārvades sistēmas mazākuma akcionāru.»
Direktīvas preambulas 13. punkts iesaka, veicot nodalīšanu, atļaut paturēt nodalīto savā īpašumā, ja tiek nodrošināta nodalīto aktīvu neatkarīga pārvaldība: «Izveidojot sistēmas operatoru vai pārvades operatoru, kas ir neatkarīgs no piegādes un ražošanas interesēm, vertikāli integrētam uzņēmumam būtu jāvar paturēt savā īpašumā tīkla aktīvus, vienlaikus nodrošinot interešu efektīvu nodalīšanu, ar nosacījumu, ka neatkarīgais sistēmas operators vai neatkarīgais pārvades operators veic visas tīkla operatora funkcijas un ka tiek nodrošināts sīki izstrādāts regulējums un aptveroši regulatīvās kontroles mehānismi.»
Nodalīt aktīvus bez konfliktiem!
Trešā direktīva iesaka veikt elastīgu nodalīšanu, ļaut gāzes piegādātājiem saglabāt savus aktīvus, nosakot varas un ietekmes īstenošanas robežas, lai, piemēram, viena un tā pati amatpersona nepieņemtu lēmumus par pārvadi un sadali utt.
Piemēram. Latvijai Gazprom ir piegādātājs, līdz ar to Gazprom uzņēmumā Latvijas gāze var būt tikai mazākuma akcionārs. Iespējams, ka jau 1997. gadā bija zināmās Pirmās liberalizācijas direktīvas regulējuma kontūras, tāpēc Baltijas gāzes uzņēmumu privatizācijas laikā Gazprom necentās iegūt kontrolpaketi uzņēmumā. Direktīva nosaka, ka «dalībvalstīm būtu jādod iespēja izvēlēties starp īpašumtiesību nodalīšanu un sistēmas operatora vai pārvades operatora izveidi, kas ir neatkarīgs no piegādes un ražošanas interesēm».
Tātad ES Trešā direktīva iesaka elastīgu un racionālu nodalīšanu, ieviešot papildu noteikumus un nepieprasot nacionalizāciju vai piespiedu pārdošanu. Tomēr kā rīkoties valstīm, kurās politiskā elite vēlas veikt biznesa sfēru tiešu pārdali? Trešās direktīvas 18. punktā ir paskaidrots, ka «dalībvalstij ir tiesības izvēlēties pilnīgu īpašumtiesību nodalīšanu savā teritorijā».
Pilnīga nodalīšana nav pienākums
Tātad. Pilnīga īpašuma tiesību nodalīšana ir nevis Eiropas diktēts pienākums, bet gan dalībvalsts tiesības. Paredzot, ka būs valstis, kas izmantos savas tiesības, direktīvas preambulas 19. punkts pieļauj: «Saskaņā ar šo direktīvu dabasgāzes iekšējā tirgū pastāvēs dažādi tirgus organizēšanas veidi.»
Morāle ir skaidra. Dalībvalstīm ir tiesības (nevis pienākums, bet tiesības) veikt agresīvu tirgus pārdali, padzenot no tirgus tos uzņēmumus, kurus dalībvalstu politiskā vadība uzskata par nevēlamiem. Tā kā šāds solis ir tiesības, nevis pienākums, tad Eiropas Savienība pilnībā distancējas no jebkurām sekām un katra dalībvalsts būs atbildīga pati par finansiāliem riskiem, izvēloties agresīvu tirgus nodalīšanas modeli.
Direktīvas būtība ir vienkārša. Gribat konfliktēt ar Krievijas Gazprom vai Vācijas E. ON Energie, tad konfliktējiet, bet esiet gatavi maksāt visus rēķinus par konflikta sekām!
Tieši šāda bija Eiropas enerģētikas komisāra Gintera H. Otingera atbilde uz Igaunijas ekonomikas un komunikācijas lietu ministra Juhana Perta (Igaunijas premjerministrs no 2003. līdz 2005. g.) vēstuli par reformām Igaunijas gāzes sektorā: «(..) šī mērķa sasniegšana ietver sarežģītu sarunu procesu, kurā jāaizsargā investoru tiesības, tostarp tiesības uz taisnīgu kompensāciju.»
EK nostāja precīzi atbilst Trešās liberalizācijas direktīvas būtībai. Izvēloties gāzes tirgu reformas, kurās tiek paredzēta kāda liela enerģētikas investora izstumšana, ir jāparedz samaksāt tik lielu kompensāciju, kuru izstumtais investors uzskatīs par taisnīgu.