Kā rīkotos vēl pirms brīža agresīvi katoļticīgi ļaudis, ja viņu baznīca visu globālo plašsaziņas līdzekļu polemikā tiktu nosaukta par «līdzjūtīgu nevalstisku organizāciju bez iekšēja garīguma»?
Iespējams, rīkotu protestus, demonstrējot, ka viņi nav sliktāki par musulmaņiem, kas spēj sarīkot plašus protestus par daudz mazāku iemeslu. Iespējams, ka izskanētu protesti, pieprasot vainīgos saukt pie atbildības par reliģiskas neiecietības kurināšanu utt. Taču šādu katoļu baznīcas kritiku izteica nevis ateisti vai citu reliģisku konfesiju līderi, bet gan tikko ievēlētais Romas pāvests Francisks.
Vai Latvijas sabiedrībai būtu jādiskutē par to, kas notiek Vatikānā un kurš kļūs par Romas pāvestu? Mums taču reliģija ir nodalīta no valsts! Latvijā vērojama īpaša reliģiska aina. Latvijā ir plaši pārstāvēti gan vienas konkrētas reliģijas ticīgie, gan ticīgie, kuriem vecāki ir no dažādam ticībām. Kā liecina 1935. gada tautas skaitīšana, tolaik ceturtā daļa Latvijas pilsoņu un gandrīz trešā daļa latviešu bija katoļi. Otrais pasaules karš un padomju laiks ieviesa būtiskas pārmaiņas. Bēgļu gaitās galvenokārt devās luterāņi, savukārt katoļiem bija daudz vairāk bērnu nekā luterāņu ģimenēs. Mūsdienās pusei latviešu ir katoļu izcelsme, savukārt lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju vismaz viens no vecākiem ir ar katoļu izcelsmi. Tāpēc norises katoļu baznīcā (līdzīgi kā norises luterāņu baznīcā) tieši vai netieši ietekmē ikvienu latvieti, ticīgo vai neticīgo.
Katoļi ir audzināti respektēt varas autoritāti. Tieši šāda attieksme ir jaušama augstākās katoļu garīdzniecības vērtējumā par Franciska ievēlēšanu, arī Latvijas Romas katoļu baznīcas kardināla Jāņa Pujata teiktajā: «Nedomāju, ka tas būs liberāls cilvēks, viņš jau ir gados un izglītots. Tā ka visiem būs par svētību viņa darbs. Bet, ja viņš ir ievēlēts, tad mēs vismaz varam zināt, ka viņš ir baznīcas līnijas pārstāvētājs.» Katoļu garīdzniekiem ir jāievēro disciplīna un varas autoritāte, bet parastiem draudžu ticīgajiem (lajiem) ir lielāka brīvība paust savas domas par baznīcā nepieciešamajām pārmaiņām, tā Neatkarīgajai izteicās viens no aktīvajiem katoļu ticīgajiem – Saeimas deputāts Jānis Urbanovičs. Katoļu vidē aug rūgtums par to, ka baznīcas autoritāte tiek izmantota, lai nodrošinātu greznību, bagātības un īpašumu vairošanu, bet katoļu baznīca nesniedz jūtamu pretsparu Eiropas islāmizācijai un netiek dots pretspars netikumu un morāli nepieņemama dzīvesveida uzspiešanai Eiropas sabiedrībai. Ļoti daudzi ticīgie jūt, ka katoļu baznīca Eiropā virzās pretī bojāejai. Dievnamiem kļūstot arvien ārēji greznākiem, tie paliek bez ticīgajiem, bez cilvēkiem. Ļaudis ar katoļu izcelsmi izvēlas dāvāt baznīcai naudu un, pārskaitījuši ziedojumu, uzskata, ka šādi ir nopirktas tiesības grēkot un dzīvot netikli. Jānis Urbanovičs uzskata – jezuīta nonākšana pāvesta krēslā nozīmē ievērojamas pārmaiņas. Jezuītu ordeni 1534. gadā nodibināja Ignācijs Lojola, un šā ordeņa devīze ir: «Viss lielākam Dieva godam» (latīniski – omnia ad maiorem dei gloriam). Tieši jezuīti pēc Mārtiņa Lutera kritikas un baznīcas šķelšanās 16. gadsimtā panāca, ka katoļu baznīca atgriezās pie garīguma, un ne tikai apturēja baznīcas tālāku šķelšanos, bet atgrieza katoļu ticības klēpī arī tās zemes, kas reformācijas sākumā pieslējās protestantismam – Poliju, Ungāriju u.c. Jezuīti ņēma vērā pārliecību, ka saturs ir svarīgāks par ārējo formu. Pāvesta Franciska ievēlēšana ir slikta zīme tiem, kas cerēja, ka katoļu baznīca iegūs pāvestu, kas katoļu reliģiju pielāgotu t.s. liberastu idejām.
Tieši pretēji. Patiešām – ticīgo katoļu vairākums ir konservatīvi noskaņoti cilvēki, tāpēc no augšas piedāvāta morāli ētisko normu liberalizācija radītu lielu baznīcas šķelšanās risku. Jānis Urbanovičs teic: «Baznīcai nav jāklanās un jāatkārto jebkura popkultūras vidē piedāvāta ideja. Es kā katolis ceru, ka tagad ir sagaidāms arī baznīcas kungu pagrieziens uz Dieva valstību.»
Pāvests Francisks, uzrunādams žurnālistus 16. martā, uzsvēra, ka baznīcai ir jāpagriež savs skats no tiem, kas ir bagāti, pret tiem, kas ir nabadzīgi. Šo šķautni akcentēja arī Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs: «Vēl jo vairāk uzrunājošs ir vārds, kuru pāvests izvēlējās, – Francisks. Tas nozīmē, ka savā kalpojumā acīmredzot viņš vēlas iedvesmoties no Svētā Asīzes Franciska piemēra, kurš bija nabadzīgs, bet pilns dzīvesprieka un pozitīvas attieksmes pret dzīvi.