27. augusta vakarā partijas Vienotība valde izplatīja paziņojumu par to, ka «parakstu vākšanai nodotie grozījumi Pilsonības likumā, kas paredz automātisku Latvijas pilsonības piešķiršanu visiem nepilsoņiem, apdraud Latvijas valsts nepārtrauktības principu un ir pretrunā Satversmei».
TV3 ziņās Vienotības politiskais novērtējums tikai interpretēts, paziņojot, ka ir savākti paraksti «kārtējam pretvalstiskajam referendumam».
Vienotība ir partija, kas pie varas tika, izceļot to, ka aizstāvēs demokrātiju un minoritāšu tiesības. Tagad valdības partija un tās atbalstītāji pilnīgi likumīgu 12 000 pilsoņu iniciatīvu piedāvāt referendumā izlemt jautājumu par pilsoņu loka paplašināšanu novērtēja kā pretvalstisku un Satversmei neatbilstošu.
Neatkarīgi no tā, vai mēs piekrītam vai nepiekrītam idejai, kuru referendumā piedāvā Tatjana Ždanoka un viņas domubiedri, jautājums par pilsonības loka paplašināšanu ir tikai un vienīgi Latvijas pilsoņu kopuma kompetencē.
To labi saprot arī Latvijas pilsoņu vairākums. Kurš no Latvijas referendumiem bija visplašāk apmeklēts? 97,14% no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos skaita piedalījās tikai vienā referendumā – 1998. gada 3. oktobrī. Referenduma jautājums bija par attieksmi pret pilsoņu loka paplašināšanu. Pirms tam Saeima atcēla naturalizācijas skaitliskos ierobežojumus (kvotas un logus), atļaujot naturalizēties visiem, kas izpildīs likumā noteiktās pilsonības prasības. Nacionāli noskaņoti Saeimas deputāti apturēja likuma stāšanos spēkā un piedāvāja šo jautājumu izlemt referendumā.
Tagad uzdosim konkrētu jautājumu. Kas bija pretvalstiski 1998. gadā? Vai pretvalstiski bija ierobežot nepilsoņiem iespējas iegūt Latvijas pilsonību ar ikgadēju kvotu palīdzību? Varbūt pretvalstiski bija ļaut Latvijas nepilsoņiem brīvi naturalizēties?
Abi šie jautājumi bija tiesiski un valstiski. Tiesības izlemt, kā palielināt (un vai vajag palielināt) Latvijas pilsoņu loku, bija tā laika Latvijas pilsoņiem.
Latvijas pilsoņu vairākums – 52,54 procenti no balsotājiem – izteica atbalstu pilsoņu loka paplašināšanai, kvotu un t.s. logu atcelšanai. Šī nostāja kļuva par likumu un noteica Latvijas nepilsoņu naturalizācijas politiku nākamajos 15 gados. Valstisku attieksmi parādīja gan tie, kas balsoja par, gan tie, kas balsoja pret. Zaudētāju puse respektēja vairākuma viedokli un nerīkoja revanša referendumus.
Latvija, par spīti Vienotības un reformistu mēģinājumiem padarīt referendumus neiespējamus, joprojām ir demokrātiska valsts. Latvijas pilsoņi drīkst īstenot pilsoniskās iniciatīvas, tostarp piedāvāt ar referenduma palīdzību lemt par izmaiņām pilsonības piešķiršanas kārtībā.
Taču, ja ikvienam – gan Tatjanai Ždanokai, gan viņas domubiedriem – ir brīvība aicināt visus uz referendumu, tad ikvienam ir tikpat liela brīvība neparakstīties par referendumu un ikvienam ir brīvība balsot pret mazākuma vai vairākuma iniciatīvu.
Tieši šādai ir jābūt Latvijas pilsoņu vairākuma attieksmei. Mums nav jāuztraucas un jākrīt histērijā par ikvienu, niecīgu mazākumu pārstāvošas grupas pilsonisko aktivitāti. Latvijas vēlētāji pagājušā gada septembrī Tatjanas Ždanokas aktivitātes prata novērtēt, neļaujot šīs politiķes partijai pārvarēt 5% barjeru iekļūšanai Saeimā. Turklāt – ikviens lielāks vai ne tik liels mazākuma panākums palīdz saliedēt Latvijas sabiedrisko domu. Latvijas vēlētāji jautājumā par valsts valodu demonstrēja apbrīnojamu izlēmību. Savukārt uzkurināt kārtējo politisko histēriju ir to partiju interesēs, kuras jau iekšēji ir atteikušās no demokrātijas un gatavojas iebiedēt vēlētājus, lai tie balsotu aiz bailēm no iedomātiem ienaidniekiem un atbalstītu Vienotības antidemokrātisko kursu – liegt vēlētājiem izmantot referendumus, lai cīnītos pret valdošo patvaļu.
Vienotības un reformistu spārnam referendumi traucē brīvi shēmot un imitēt demokrātiju. Vienīgais, kur var izpausties demokrātija, ir pilsoniskās iniciatīvas un referendumi. Tie traucē! Demokrātiskā valstī ir jārespektē citādi viedokļi, ikviens drīkst brīvi piekrist un nepiekrist citu pilsoņu iniciatīvām.
Taču ir labi, ka Vienotība beidzot pievērš uzmanību iespējamiem Satversmes pārkāpumiem. Kliedzošākā ņirgāšanās par Satversmi ir valsts varas koncentrācija šauras, Satversmē nedefinētas grupas – koalīcijas kodola – lokā, padarot Saeimu par bezjēdzīgu un pilnīgi paklausīgu balsošanas instrumentu jauno oligarhu rokās.