Pagājušajā nedēļā labklājības ministre Ilze Viņķele deklarēja, ka, vienkārši palielinot bērnu pabalstu lielumu, demogrāfijas problēmas atrisināt nebūs iespējams. Ministre vaimanāja, ka budžetā nav naudas, lai veiktu citus atbalsta pasākumus.
Tad ministrei iedzirkstījās acis! Pabalstus varētu piešķirt tām auklēm, kuras Ņujorkā būs ieguvušas starptautiski atzītu un ASV Kongresa apstiprinātu sertifikātu, tad gan Latvija dzimstības jomā pārspēs jebkuru valsti un jau pēc gada ikvienā latvju ģimenē būs desmitiem bērnu. Uz Saeimas deputāta Imanta Parādnieka jautājumu, vai profesionālu aukļu skaits ir pietiekams, lai apkalpotu pat nomaļos Piedrujas ciemus, koalīcijai dzima jauna ideja. Nākamgad varētu palielināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumus par apgādībā esošajiem bērniem.
Vienam bērnam tie varētu būtu vismaz 10 lati. Tas nozīmē, ka reāli viens strādājošs vecāks par vienu bērnu saņems aptuveni 2,5 latus mēnesī vairāk nekā līdz šim.
Vērojot šo neauglīgo diskusiju, izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis saprata: liesie gadi ir beigušies, treknie gadi atgriezušies! Tūdaļ pat tika parakstīts dekrēts par skolotāju algu pacelšanu jau par 25 latiem un lielo skolu direktoriem – atalgojuma paaugstināšanu par 342 latiem.
Treknie gadi atgriezušies! Padzirdēja Izglītības un zinātnes ministrijas sistēmas darbinieki. Vecākiem sola nodokļu atlaides! Cik lielas ir tās atlaides?... Šo atspaidu vecāki nav pelnījuši! Ja jau jums sola atlaides nākamgad, tad jau šogad jūs maksāsiet par skolu mācību grāmatām vēl vairāk nekā vistreknākajos gados. Padomā tikai! Negrib algot starptautiski sertificētas aukles! Noteiksim jums pirkt tādas mācību grāmatas un darba burtnīcas, ka skriesiet uz banku pēc kredītiem! Kura ir visdārgākā izdevniecība?
Mēs jums iemācīsim mīlēt Satversmi.
Vai šī feļetona teksts bija ironisks un smieklīgs? Varbūt bija ironisks, bet nebija smieklīgs! Mums smiekli nenāca, jo 16. augustā pie Neatkarīgās vērsās kāds lasītājs, kurš šajā dienā iegādājās visas savai meitai
(7. klases skolniece) skolas noteiktās mācību grāmatas un darba burtnīcas, par kurām bija norāde, ka tās noteikti nav skolas bibliotēkā. Kopējās izmaksas par grāmatām un darba burtnīcām (neskaitot parastās burtnīcas, klades, transportieri utt.) vienai skolniecei bija 51,62 lati.
No tā izriet, ka gandrīz gada laikā, kopš Izglītības un zinātnes ministriju vada izcilais reformators Roberts Ķīlis situācija ar mācību grāmatu reketu pret bērnu vecākiem ir nevis uzlabojusies, bet pasliktinājusies. Vecāki tiek aplikti ar bērnu skolas grāmatu nodokli vismaz 50 latu lielumā gadā uz bērnu. Lasītājs tikko bija pabeidzis Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultāti un aizrādīja, ka visā studiju laikā Latvijas Universitātē par mācību grāmatām viņš ir samaksājis precīzi nulle latu un nulle santīmus. Universitātē ir noteikums, ka par mācību grāmatu var tikt noteiktas tikai tās grāmatas, kuras ir pieejamas Universitātes bibliotēkā.
Lasītājs arī pauda smagu kritiku par tiesībsargu Juri Jansonu un viņa piekopto «darba imitāciju». Tiesībsargs izplata paziņojumu, ka viņš gatavojas vērsties tiesā, jo «no Izglītības un zinātnes ministrijas nav nākusi nedz vīzija, nedz plāns, kādus soļus un cik ilgā laikā tā veiks, lai nodrošinātu Satversmē noteikto bezmaksas izglītību».
Savukārt Tiesībsarga biroja Komunikācijas un starptautiskās sadarbības nodaļas vadītāja Ruta Siliņa caur puķēm paskaid ro problēmu – vecāki «diemžēl paši nevēlējās vērsties pret skolas prettiesisko rīcību».
Dombrovskis, Viņķele, Ķīlis un citi reformatori Latvijā ir nostiprinājuši tik demokrātisku režīmu, ka vecāki vienkārši baidās no skolu represijām pret viņu bērniem, ja viņi iezīmēsies kā sūdzētāji par skolas
uzspiesto mācību grāmatu cenām.
Šādos apstākļos tiesībsargam nevajag mēnešiem un gadiem gaidīt drosminiekus – kamikadzes, kas būs tiktāl novesti, ka metīsies tiesāties ar Izglītības ministriju par Satversmes neievērošanu. Tiesībsargam jau tāpat ir iespēja vērsties Satversmes tiesā pašam vai nākat ar likumu iniciatīvu.
Risinājums ir elementārs. Ir jānosaka, ka, respektējot katra skolotāja (vai skolas direktora) tiesības izvēlēties visdārgāko (vai vislabāko) mācību grāmatu, izdevniecību, ikviena valsts un pašvaldību skola kā obligātās mācību grāmatas drīkst noteikt tikai tās, kuras ir pietiekamā skaitā dabūjamas skolas bibliotēkā (vai bez maksas lejupielādējamas un izdrukājamas). Viss! Citas mācību grāmatas skolotājs un skola nedrīkstētu noteikt kā obligātas. Taču izskatās, ka pašreizējās koalīcijas alkatīgie reformatori labprātāk mainīs Satversmi, atceļot pantu par bezmaksas izglītību, nekā atraus kādu miljonu latu no politiskajiem biznesa projektiem, pārdalot naudu par labu demogrāfijai vai Latvijas bērnu izglītībai.