Simtiem televīzijas kanālu ziņu pārraidēs demonstrēja kadrus, kā lībiešu pūļi dodas aplūkot gāztā Lībijas diktatora Muamara Kadafi līķi. Komentāri vēstīja, ka beidzot demokrātija ir uzvarējusi. Ļaudis dejoja ielās gan Tripolē, gan Ņujorkā. Kadafi nogalināšana izvērtās par visaptverošiem demokrātijas un tiesiskuma triumfa svētkiem.
Tiesa, ne visi Lībijā pauda savu sajūsmu par notiekošo. Daudzi pagaidu valdības bruņoto grupu komandieri pauda sašutumu, jo islāma reliģija aizliedz šādi izturēties pret nogalinātu ienaidnieku.
Orģijas ap Kadafi līķi ļoti daudzi gan Lībijā, gan islāma pasaulē traktēja kā islāma zaimošanu. Redzot briestošo neapmierinātību, pagaidu valdība bija spiesta nekavējoties reaģēt. Gāztā diktatora mirstīgās atliekas tika apglabātas atbilstoši islāma reliģiskajiem priekšrakstiem. Lībijas pagaidu valdība arī bija spiesta nekavējoties deklarēt, ka Lībija turpmāk vadīsies pēc islāma likumdošanas –šariāta. Viens no pirmajiem pagaidu valdības dekrētiem bija likums par daudzsievības atļaušanu.
Tieši šī ziņa radīja patiesu šoku liberālajā un politkorektajā Rietumu pasaulē. Vēl dienu iepriekš visi informācijas kanāli bazūnēja, ka ar Muamara Kadafi nogalināšanu demokrātija ir uzvarējusi’, un te – klakt! Nākamajā diena pēc demokrātijas uzvaras jau atļauta daudzsievība un, ieviešot šariāta likumdošanu, zagļiem cirtīs nost roku, bet laulības pārkāpējus nomētās ar akmeņiem. Eiroparlaments jau paguva paust nopietnas bažas par pārmaiņām Lībijā.
Tagad var ironizēt, ka Francijas un NATO sabiedrotie pusgadu karoja, lai palīdzētu Lībijā ieviest daudzsievību un atjaunotu roku (un arī kāju) nociršanu par zagšanu.
Tomēr atgādināsim, ka mēģinājumi citām civilizācijām, īpaši islāma civilizācijai, uzspiest Eiropas un Amerikas vērtības parasti noslēdzas ar ļoti negatīvu rezultātu – islāma revolūcijām un vēl lielāku Rietumu pasaules drošības apdraudējumu.
Lībijas pagaidu valdības lēmums atļaut daudzsievību ir tieši tas, ko no valdības gaidīja iedzīvotāji pēc pilsoņu kara noslēguma.
Islāma sabiedrībā daudzsievības institūcijas leģitīmais mērķis ir atraitņu un atraitņu bērnu sociālā aizsardzība. Islāma kultūrā daudzsievība uzplaukst laikā, kad norisinās smagi un asiņaini kari.
Lībijas pilsoņu kara laikā ir nogalināti ļoti daudzi vīrieši. Atraitnes paliek bez iztikas līdzekļiem. Islāma sabiedrībā ir normāli, ja nogalinātā brālis vai cīņu biedrs apprec bez vīra palikušo atraitni. Tā tiek nodrošināts, ka tiks garantēts sociālais nodrošinājums atraitnei un bojāgājušā bērniem. Daudzsievība kara apstākļos islāmā ir nevis seksuālas izlaidības, bet gan sociālas atbildības apliecinājums.
Lībijas pagaidu valdības likums par daudzsievības atzīšanu ir jāuztver kā kara beigu signāls. Tas ir aicinājums sabiedrībai pašai parūpēties par pilsoņu karā nogalināto vīriešu ģimenēm. Alternatīva būtu valsts pensijas un pabalsti. Tikai apgādniekus zaudēja gan pagaidu valdības karotāji, gan Kadāfi atbalstītāji, bet dažkārt tā arī nav zināms, kurā pusē karoja bojāgājušais.
Šariāts bija un ir arābu sabiedrību regulējoša juridiska sistēma vairāk nekā tūkstoš gadu. Daudzas šariāta normas šokē politkorektos eiropiešus. Atbilstoši šariātam, publiska un ciniska noteikto morāles normu pārkāpuma demonstrēšana ir jāsoda ar nāvi. Latvijā izlaidības demonstrēšana ir naktsklubu slavenību ikdiena. Tāpēc šariāta normas var šokēt publiku, kura pieradusi lielīties ar to, ka pārkāpta laulība. Turklāt tradicionālā islāma sabiedrībā tiesneša piespriestais nāves sods ir jāizpilda pašai sabiedrībai. Tunisijas un Lībijas diktatori centās savus pavalstniekus atradināt no šariāta. Diktatori veidoja laicīgas valstis, integrējot likumdošanā daudzus eiropeiskus elementus. Visticamāk, ka šādas reformas neatbilda iedzīvotāju vairākuma noskaņojumam, jo, kā liecina vēlēšanu rezultāti Tunisijā, tad, ja valstu iekšpolitiku noteiks vēlētāju vairākums, visticamāk, šīs valstis no laicīgām vai daļēji laicīgām islāma valstīm evolucionēs reliģisku valstu virzienā. Visticamāk, ka pēc arābu revolūcijām laicīgos, bet diktatoriskos režīmus nomainīs demokrātiskas, bet izteikti islāmiskas valstis.