Eiropas Savienībā atkal sācies uztraukums par savu nākotni. Itālijas kredītreitings ir pazemināts, bet Grieķijas valdība izmisīgi mēģina savas valsts ļaudis piekrist labprātīgi kļūt par starptautisko kreditoru vergiem. Grieķi streiko, un streika dēļ airBaltic nelido uz Atēnām. Uztraukumam par eiro nākotni ir ļoti nopietns pamats.
Eiropas Savienībā reģionālas krīzes līdz 2000. gadam tika pārvarētas ar sekojošu mehānismu: tiklīdz kādas Eiropas valsts ekonomika kļuva nekonkurētspējīga, jo tur pārāk sakāpa valsts parādi vai nenormāli palielinājās algas un cenas, tad krīze tika risināta, apzināti devalvējot nacionālo valūtu. Ja nacionālā valūta devalvējās par 20%, 20% citu valūtu izteiksmē, tad samazinājās ne tikai algas, pensijas pabalsti vai iekšējās cenas, bet, pats galvenais, par devalvācijas procenta lielumu citu valūtu izteiksmē samazinājās visi valsts, pašvaldību un pilsoņu parādi nacionālajā valūtā!
Devalvācijas iespēja sadalīja risku starp aizdevēju un kredīta saņēmēju. Riskēja spekulanti, kas pirka valstu obligācijas, un kreditori bija uzmanīgi.
No brīža, kad notika pāreja uz eiro, eirozonas valstis vairāk nevar izmantot devalvāciju kā instrumentu lokālo krīžu pārvarēšanai un savu parādu mazināšanai. Valūta ir vienota. Eiropā ir ieviests ASV modelis, bet šis modelis nedarbojas, jo Eiropā cilvēki dzīvo nevis vienā valodā runājošos štatos, bet gan nacionālās valstīs. Nacionālu valstu ļaudis (izņemot Latviju) masveidā nevēlas pamest savu zemi. Savukārt citas nacionālas valstis nevēlas masveidā uzņemt vietējo valodu neprotošus sveštautiešus.
Eiropa ir ieviesusi vienotu valūtu, bet nav ieviesusi Eiropas apstākļiem atbilstošu mehānismu, kā pārvarēt reģionālas krīzes.
Receptes, kas tiek piedāvātas Grieķijai (masveida privatizācija, dramatiski algu mazinājumi, astronomiski nekustamā īpašuma nodokļi), ir izdevīgas tikai naudas aizdevējiem, bet vietējiem iedzīvotājiem šie pasākumi būtiski pazeminās dzīves līmeni un dzīves kvalitāti, nedodot nekādu (pilnīgi nekādu) cerību nākotnei.
Tāpēc arī grieķi dumpojas!
Kaut ko vairāk zaudēt nav iespējams. Turklāt, uzveļot visu atbildību tikai grieķiem, netiek ievērots taisnīguma un risku sadalījuma princips.
Ir taisnība, ka Grieķijas valdības nerisināja valsts maksātspējas problēmas laikus. Taču arī Eiropas Savienības vadība to nepieprasīja un pat palīdzēja (it kā glābjot Grieķiju) uzaudzēt Grieķijas parādu vairākas reizes, līdz parāds ir sasniedzis nenomaksājamu līmeni.
Grieķiem ir pamats uzskatīt, ka ir notikusi sazvērestība un ES vadība nepildīja savus pienākumus, lai apturētu Grieķijas valdības vājprātu.
Tāpēc grieķu sabiedrība un arodbiedrības noraida ideju, ka atbildību par valdības piekopto valsts izzagšanu ir jāuzņemas tikai vienkāršajiem ļaudīm. Ja šo valsts izzagšanu tik ilgi atbalstīja ES, tad lai arī ES samaksā kreditoriem. Ir pamats domāt, ka masveida privatizācija – atdodot Grieķijas lielākās vērtības ārvalstu kreditoriem – var izprovocēt jauna – Eiropas – ekstrēmisma rašanos, kas var apdraudēt ES drošību.
Eiropā nav kopēja mehānisma, kā rīkoties, ja sāksies masveida pretestība pret finanšu spekulantu iedibināto kārtību. Tas provocēs sabiedrības noskaņojuma radikalizāciju arī citās ES valstīs ar līdzīgām problēmām.
Izeja no Eiropas krīzes ir jāmeklē, novēršot cēloni. Liela daļa eirozonas valstu nebija gatavas pārejai uz vienotu valūtu. Eirozona ir jāreformē, ļaujot to pamest visām tām valstīm, kuras nebija gatavas pārejai uz vienoto valūtu.
Savukārt visa nākamās eirozonas kandidātvalstu sabiedrība ir jābrīdina par to, kādas būs sekas un ar cik nežēlīgām metodēm tiks risinātas reģionālās krīzes nākotnē.
Situācija, ka iestāja eirozonā tiek panākta, piesolot vietējiem darbaļaudīm, ka pāreja uz eiro ir nemitīga uzdzīve, laimes zeme un augsts dzīves līmenis, nav pieļaujama. Ja kāds tā rīkojas, tad viņš maldina savu zemi par riskiem, kas valsti var sagaidīt pēc iestāšanās eirozonā. Ja ES vadība neinformēs jauno eirozonas kandidātvalstu sabiedrības par visiem iespējamiem riskiem, tad finansiālā atbildība par jauno eirozonas dalībvalstu finanšu neveiksmi nākotnē būtu jāsamaksā Eiropas Savienībai.