Pirmās sensācijas pēc tam, kad WikiLeaks atvēra ASV diplomātisko saraksti, jau ir izskanējušas.
Tagad var veikt zināmu kopsavilkumu.
Vispirms neapšaubāmi ASV Latvijā bija un ir konkrētas intereses. Ļoti daudzos gadījumos jautājumi, kuros ASV aicināja Latviju atbalstīt ASV politiku, sakrita ar Latvijas iedzīvotāju noskaņojumu vai Latvijas oficiālo ārpolitiku (Birma, Sīrija, Irāna). Dažkārt tie bija ļoti jūtīgi jautājumi, kad ASV iejaukšanās bija Latvijas sabiedrības un Latvijas drošības un valsts reputācijas interesēs. Piemēram, ASV stingrā nostāja pret nelikumīgu tirdzniecību ar Latvijas pasēm.
Savukārt, savietojot Amerikas diplomātu saraksti ar gadījumiem, kad amerikāņu vēstniecības vārds tika izmantots, lai izsistu kādu nejēdzīgu vai pat apšaubāmu lēmumu, ir jāsecina, ka ASV vēstniecības vārds Latvijas iekšpolitikā daudzos gadījumos tika izmantots bez jebkāda seguma.
Zināma līdzība savulaik bija ar Eiropas Savienības vārda piesaukšanu, lai izlobētu kādam biznesam ļoti vajadzīgu normu. Latvijā pirmajos ES gados vārdkopa «Eiropas prasība» bija parole, pret kuru parasti neviens necēla iebildumus, un ar Eiropas prasībām varēja uzspiest visiem pilnīgu idiotismu, kas bija vajadzīgs tikai viena politiskā korumpanta virspeļņas gūšanai. Ar katru gadu šādu trumpi izmantot kļuva arvien grūtāk, jo ļaudis pārstāja akli ticēt un sāka pārbaudīt viltus eironormu sludinātāju patiesumu. Ļoti ātri mēs iemācījāmies atdalīt ieteikumus vai rekomendācijas no regulām vai obligāti izpildāmiem nosacījumiem.
Kaut kas līdzīgs visu neatkarības laiku ir noticis ar amerikāņiem. Ar ASV vēstniecības prasību varēja pamatot jebkuru lēmumu. Kaut ko politiķis apsolīja vienam uzņēmējam, pat paņēma naudu, bet tad ieradās kāds cits un samaksāja vairāk par citu lēmumu. Ko darīt? Ko atbildēt pirmajam lūdzējam? Velosipēds nebija jāizgudro – vajadzēja pačukstēt, ka tādas bija Amerikas vēstniecības prasības, un visiem mutes bija ciet.
ASV vēstniecības vārds kļuva par savdabīgu paroli. Šīs paroles izmantošana vienu brīdi bija tik visaptveroša, ka mūs kaimiņvalstu politiķi pat izzoboja Latviju, jo «pie jums visu izlemj Vašingtonas obkoms».
Problēma bija tā, ka čukstu par to, ka Endziņu atbalsta ASV vēstniecība, bet Zatleru neatbalsta neviens, tieši nevarēja pabaudīt. Uz jebkuru oficiālu jautājumu vai pieprasījumu tiktu saņemta neitrāla un diplomātiska atbilde. Laikā, kad ASV patiesā nostāja bija nepārbaudāma, ASV vārds tika izmantots visai plaši gan vietā, gan nevietā.
WikiLeaks publiskotie teksti atsedz daudzkrāsainu ainu. Bija gadījumi, kad vēstniecība tieši iejaucās Latvijas notikumos, kā ģenerālprokurora Jāna Maizīša pārvēlēšanas jautājumā. Un tajā pašā laikā bija gadījumi, kad vēstniecības vārds tika locīts un lietots iekšpolitiskiem mērķiem, bet ASV pozīcija patiesībā bija neitrāla (neviens no kandidātiem neapdraud ASV intereses).
Es ceru, ka tagad pret čukstiem, ka šo kandidātu amerikāņi atbalsta, bet šo ne, ļaudis izturēsies daudz skeptiskāk, jo cinisku blefu nebūs iespējams atdalīt no patiesās ASV nostājas.
Otrs jautājums. Cik man zināms, ASV vēstnieces Latvijā Džūditas Gārberes paustās bažas, ka WikiLeaks publicētie materiāli var apdraudēt atsevišķu cilvēku personisko drošību, ir pamatoti. Ir ļaudis, kas jau sāk veidot nodevēju un ziņotāju melnos sarakstus. Formāli tā ir. No neatkarīgas valsts pozīcijām ir pilnīgi vienalga, kuras valsts labā tiek spiegots – ASV, Krievijas vai pat Igaunijas labā. Ja pret tiem, kuri nes konfidenciālus Latvijas vai ES dokumentus uz ASV vēstniecību, tiek lietots viens standarts, tad tieši tāds pats standarts ir jālieto pret visiem citiem, kas kaut ko stiepa uz citu valstu vēstniecībām. Loģika, ka uz vienas, pat ļoti lielas valsts vēstniecību, drīkst nest slepenus dokumentus, bet uz citas valsts vēstniecību nedrīkst, nav pieņemama.
Tomēr viss nav tik vienkārši. Kā rīkoties Latvijas patriotam, kad viņš saprot, ka režīms, kas valda Latvijā ir noziedzīgs? Kā rīkoties Latvijas patriotam, kad viņš uzzina, ka vairāki valsts varas atzari kopīgi gatavojas veikt noziedzīgas darbības? Piemēri nav tālu jāmeklē. Tā bija laikā, kad Iekšlietu ministrija tirgojās ar Latvijas pasēm, Parex afēras laikā un daudzos citos gadījumos, kad bija pamats domāt, ka iesaistīti ir visi varas atzari, sākot ar valdību un beidzot ar prokuroriem. Kā šādā gadījumā rīkoties valsts patriotam? Klusēt? Vai arī, zinot, ka vienīgais, no kā varas noziedzīgais murskulis baidās, ir amerikāņi, rīkoties, informējot mūsu stratēģiskos partnerus par ieplānotajām bezkaunībām?
Es personīgi nenosodītu Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadītājas rīcību, kura, saskatot, ka vienīgais veids, kā novērst pilnīgu Parex bankas izlaupīšanu, informēja mūsu amerikāņu draugus par Starptautiskā valūtas fonda prasībām Latvijas valdībai saistībā ar Parex banku. Tomēr, ja mēs morāli attaisnojam šādu rīcību, tad ar tādu pašu iejūtību ir jāizturas pret to kara veterānu, kurš 2007. gadā, iekļuvis bijušā Krievijas premjera Jevgeņija Primakova lekcijā, iespieda augstajam viesim rokā savu sūdzību par Latvijas varas iestāžu (un tā laika Krievijas vēstnieka Viktora Kaļužnija) nodarītajām pārestībām.
Tomēr ir vēl viena mācība. Mums mūsu ārvalstu draugiem un partneriem ir jāsniedz precīza un godīga informācija par norisēm Latvijā. Meliem (piemēram, Godmaņa un citu valsts amatpersonu skaidrojumi par iztirgotajām Latvijas pasēm) ir īsas kājas, jo, iespējams, informācija tiks pārbaudīta no dažādiem avotiem. Ja mēs nesniegsim mūsu ārvalstu draugiem un partneriem godīgu un korektu informāciju par Latvijas norisēm (nav runa par valsts noslēpumiem), tad diplomāti, vēstnieki un citu zemju valdības uzskatīts par patiesību tās pasakas, ar kurām ASV vēstniecību baroja visu slaku maizīši un loskutovi. Tikai godīga un atklāta informācijas politika gan valsts, gan katra cilvēka līmenī var novērst to informācijas izkropļojumu, kuru savās šauri privātajās interesēs bīda dažāda kaluma intriganti, kas izmanto tuvību ar kādas valsts diplomātiem, lai novērstu no sevis kritiku un garantētu savu personisko neaizskaramību.