Iedzīt stūrī dzejnieku

Latvijas sabiedrība ir tālu no tolerances. To perfekti varēja novērot, lasot, kā anonīmā čatosfēras publika uztvēra paziņojumu, ka dziesminieka Kaspara Dimitera ienākumi no autoratlīdzības ir apķīlāti par labu kādai bankai.

Ja es nekļūdos, tad Kasparam vienkārši tikpat kā nav citu legālu ienākumu, kā tikai tie, kas tiek apzīmēti kā autoratlīdzība. Lai rastos kaut kas, par ko autoratlīdzība nākotnē tiktu maksāta, vispirms ir nepieciešami izdevumi. Ja naudas vispār nav, tad autoratlīdzības objekti – dziesmas, teksti vai attēli – nevar tikt radīti. Autoratlīdzības apķīlāšana nozīmē, ka cilvēkam ir atņemta iespēja legāli pelnīt nākamo autoratlīdzību.

Kā uz šādu iedzīšanu stūrī reaģē Kaspars Dimiters, varēja lasīt visi, kas seko līdzi Kaspara Dimitera dvēseles atklāsmēm – Kaspars sola atteikties no Latvijas pilsonības un piesaka formāli antisociālu uzvedību: ja viņam auto ir apķīlāts, tad viņš brauks ar to tik un tā utt.

Ļoti publiski un atklāti Kaspars ieskicēja to bezizejas stāvokli, kādā nonāk ikviens, pret kuru Latvijā tiek vērsta parādu piedziņa, kad atklājas, ka nekustamā īpašuma cena ir mazāka nekā kredīta lielums, un piedziņu vērš pret visu kredītņēmēja atlikušo mantu. Perfekti darbinot Civillikumu, vienkāršs cilvēks tiek iedzīts stūrī – iedzīts pilnīgā materiālā bezcerībā. Latvijas likumi cilvēku iedzen tādos apstākļos, kad legāliem ienākumiem zūd jēga un atliek tikai izvēle – doties uz ārzemēm, mesties pelēkajā ekonomikā vai iekļauties kriminālas uzvedības modelī.

Vladimirs Visockis savā dziesmā Par fatāliem datumiem un skaitļiem raksta:

«Dzejnieki plikām pēdām iet pa naža asmeni un sagriež līdz asinīm savas kailās dvēseles.» Šī frāze ir par Kasparu. Kaspars vispirms ir Dzejnieks. Kaspara spēcīgākās dziesmas (un labākie blogi) ir dvēseles kliedzieni, kuri ir radīti uz robežas starp drīkst un nedrīkst, tikumiski un netikumiski. Tas ir asmens, uz kura viņš sagraiza savu dvēseli vienās asinīs. Kādam var nepatikt Kaspara verbālais ekshibicionisms, bet tā ir viņa vajadzība dalīties ar visiem par saviem pārdzīvojumiem, kas ļauj ikvienam izmantot Kaspara pieredzi un viņa pārdzīvojumus uz ētiskā un neētiskā robežas, lai izvērtētu, kā ikvienam rīkoties, nonākot līdzīgas morālas dilemmas priekšā. Tas atteicas gan uz jautājumu par attieksmi pret naudu un kredītiem, gan attiecībā uz laulības sānsoļiem – verbāliem un neverbāliem.

Ja runājam par naudu, tad Kaspara biznesa ideja bija kredītā nopirkt lielu nekustamo īpašumu un pēc kāda laika, kad īpašuma cenas būtu kāpušas, daļu no šā īpašuma pārdot, samaksāt kredītus, lai iegūtu nelielu īpašumu, kuru izmantot labdarīgiem mērķiem. Varat teikt, ka tas bija naivi un muļķīgi, bet vairāki desmiti tūkstošu Latvijas ļaužu ir nokļuvuši parādu verdzībā ar tādu pašu vai līdzīgu stāstiņu. Tikai paši veiklākie iemanījās notirgot savu biznesu 2007. gadā. Pārējiem tagad ir izvēle: aizbraukt uz Angliju, lai turpinātu godīgi maksāt parādus, aizbraukt uz Angliju, lai bankrotētu pēc angļu likumiem, kuri izrādījās cilvēcīgāki par latviešu valsts nežēlību. Var pievienoties miljonāru klubam un mēģināt privāti bankrotēt pēc Latvijas likumiem, tikai Latvijas nabagiem šāda procedūra nav domāta. Lai privātpersona bankrotētu pēc vietējā likuma, tai jābūt vismaz Gunāra Ķirsona līmenī. Var arī rīkoties kā Kaspars Dimiters – skaļi kliegt par to, ka likumi Latvijā ir banku īpašnieku diktēti un nav taisnīgi.

Dimitera atbilde uz Civillikuma prasībām ir asociālas uzvedības deklarācija. Ja es iedomājos, ka tādā stūrī ir iedzīts ne tikai Kaspars Dimiters, bet arī daudzi simti un tūkstoši citu, tad mani pārņem bažas par to, kāds ir asociālās uzvedības slieksnis tiem citiem, kurus kredītu sistēma ir izspiedusi no legālās sfēras. Kaspars savu sāpi izkliedz, bet Anderss Bērings–Breivīks Norvēģijā savu sāpi par, viņaprāt, netaisnīgo valsts iekārtu izpauda ar precīziem tēmējumiem uz nevainīgiem cilvēkiem.

Baņķieru lobiju izveidotā un uzturētā Civillikuma un ķīlu sistēma noteikti garantē tiesisko paļāvību banku īpašniekiem tikai šāda sistēma rada nopietnus drošības draudus mums visiem. Par banku prasībām pēc tiesiskās paļāvības īpaši šim biznesam var, nedod dievs, nākties maksāt visai sabiedrībai, ar nevainīgu cilvēku līķiem, kad banku un tiesu sistēma mehāniski iedzīs stūrī nevis Kasparu Dimiteru, bet kādu vēl nezināmu Latvijas BēringuBreivīku.

Viedokļi

Premjerministre Evika Siliņa atzinusi, ka viņa ar saviem ministriem un Baltijas valstu premjeriem apspriedusi RB būves izbeigšanu un visi secinājuši, ka tāds lēmums dārgi maksāšot Praktiski lēmējiem bija jāizšķiras starp dārgu un nesamaksājami dārgu lēmumu nākotnē. Latvijai dārgais- nozīmētu ES atmaksāt nedaudz vairāk par vienu miljardu EUR vai nākotnē maksāt aptuveni 5 miljardus, lai būvi pabeigtu. Pie pēdējiem vēl būtu jāpieskaita sākotnējais miljards, ja būvi nepabeidz laikā, t.i. 2030. gadā. Eksperti gan saka, ka Latvijai nekādi neesot iespējams iekļauties grafikā un tuvākais varētu būt 2035. gads.

Svarīgākais