Koruptīvo iepirkumu valdība

Kamēr liela daļa sabiedrības šausminās par koruptīvajām orģijām, kuras notika Rīgas satiksmes iepirkumos, ir pamats domāt, ka ministriju padotības iestādēs iepirkumu orģiju organizatori jau ir aiziepirkušies tiktāl, ka grauj Latvijas starptautisko reputāciju. Diemžēl viss virzās uz to, lai būtu pamats apšaubīt Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātu leģitimitāti Latvijas teritorijā.

Viens piemērs. Līdz 7. maijam es savā reģistrētajā (un faktiskajā) dzīvesvietā tā arī nesaņēmu no Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) informāciju par vēlēšanu iecirkni, kurā man būs jābalso. Vēlētāju reģistra likuma 13. panta pirmā daļa precīzi nosaka, ka Iekšlietu ministrijas PMLP «ne vēlāk kā 70 dienas pirms vēlēšanām nosūta vēlētājam pa pastu uz viņa dzīvesvietas adresi Latvijā informāciju par to, kura vēlēšanu iecirkņa vēlētāju sarakstā viņš iekļauts».

Šī informācija man bija svarīga, lai izmantotu manas vēlēšanu tiesības, jo atbilstoši likumam ikvienam Eiropas Parlamenta vēlētājam ir tiesības mainīt balsošanas iecirkni.

Vēlētāju reģistra likuma 14. panta 2. daļa nosaka, ka «Eiropas Parlamenta vēlēšanās vēlētājam ir tiesības mainīt vēlēšanu iecirkni, izvēloties jebkuru citu vēlēšanu iecirkni». Diemžēl ikviens vēlētājs tiesības mainīt balsošanas iecirkni drīkst izmantot «ne vēlāk kā 18 dienas pirms vēlēšanām» (Vēlētāju reģistra likuma 14. panta 4. daļa). Nesaņemot informāciju no Iekšlietu ministrijas PMLP, es nevarēju līdz beigu termiņam pieteikt vēlēšanu iecirkņa maiņu, un līdz ar to, visticamāk, man būs liegta iespēja piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Pie šādiem apstākļiem man būs stingrs pamats uzskatīt (un attiecīgi tiesiski rīkoties), ka 25. maijā notiekošās Eiropas Parlamenta vēlēšanas Latvijas teritorijā nav leģitīmas. Tiesa, Saeima var vēl glābt gan Eiropas Parlamenta vēlēšanu leģitimitāti, gan Iekšlietu ministrijas priekšnieku pēcpuses tajā gadījumā, ja tā ātri mainīs Vēlētāju reģistra likumu un pagarinās termiņu, līdz kuram vēlētāji drīkst mainīt iecirkni. Savukārt jautājums, ar kādiem korumpantiem vai nespējniekiem Iekšlietu ministrijas iestādes slēdz iepirkumu līgumus, ir KNAB un prokuratūras kompetencē.

Taču fakti ir neapstrīdami. Iekšlietu ministrijas pārvaldes neizdarības dēļ Eiropas Parlamenta vēlēšanu leģitimitāte Latvijā var tikt apšaubīta, jo, kā izrādās, tad es neesmu vienīgais Latvijas pilsonis, kurš nav saņēmis Iekšlietu ministrijas PMLP vēstuli.

Ozolnieku novada domes priekšsēdētājs Dainis Liepiņš ir nosūtījis vēstuli Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam, iekšlietu ministram Sandim Ģirģenam un Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājai Kristīnei Bērziņai par to, ka PMLP nenodrošināja pietiekamu informāciju par Eiropas Parlamenta vēlēšanu norisi, jo

novadā lielai daļai iedzīvotāju visā novada teritorijā (Ozolnieku, Cenu un Salgales pagastos) PMLP paziņojumi par 2019. gada maijā paredzētajām EP vēlēšanām netika piegādāti.

Pirms tam valdība vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Jura Pūces personā centās iebiedēt pašvaldību vadītājus, draudot ar sodiem, ja tiek veiktas darbības, kuras «nepārprotami pārkāpj normatīvajos aktos noteiktās pašvaldību pilnvaras». Turklāt attiecībā uz Ikšķiles novadu Juris Pūce jau ir «vērsies tiesībsargājošajās iestādēs, lai tās izvērtē, vai pašvaldība neizmanto budžeta līdzekļus mērķiem, kurus likums tām neparedz».

Vēlētāju reģistra likums paredz noteiktus uzdevumus Iekšlietu ministrijas PMLP. Ikviena pašvaldība, kas Iekšlietu ministrijas PMLP vietā uzņemsies informēt vēlētājus, atbilstoši valdības loģikai, izmantos vietējā «budžeta līdzekļus mērķiem, kurus likums tām neparedz».

Trakākais ir tas, ka Ozolnieku novada pašvaldība, lai gan šo novadu Juris Pūce ir iekļāvis likvidējamo novadu sarakstā, neievēroja Pūces draudus un tērēja pašvaldību resursus «mērķiem, kurus likums tām neparedz». Ozolnieku pašvaldība maksimāli informēja vēlētājus, kā viņiem izmantot savas tiesības, un to darīja līdz 7. maijam.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram tagad ir nekavējoties jāvēršas tiesībsargājošajās iestādēs ne tikai pret Ikšķiles pašvaldību, bet arī pret Ozolnieku pašvaldību, vai arī jāatzīst, ka pašvaldības, gadījumā, kad valdība nepilda likumu, drīkst izmantot budžeta līdzekļus arī mērķiem, kurus «likums tām neparedz».

Īpaši tāpēc, ka tieši tā ir lēmusi Satversmes tiesa lēmumā par 2008. gada teritoriāli administratīvo reformu. Satversmes tiesa secināja: «Pašvaldībām jāpilda funkcijas, kuras pietiekami labi nespēj pildīt valsts pārvalde centrālajā līmenī» un «demokrātiskā valstī centrālajai varai bez vietējo pašvaldību līdzdalības nav iespējams pilnvērtīgi pārvaldīt valsts teritoriju.»

Tieši tas arī notiek. Pašvaldību vadītāji glābj demokrātiju un Latvijas starptautisko reputāciju un pildīja funkcijas, kuras pietiekami labi nespēja pildīt valsts pārvalde centrālajā līmenī.

Bezkaunības ar Eiropas Parlamenta vēlēšanām būs arī patiesības mirklis iekšlietu ministram Sandrim Ģirģenam. Vai viņš tikpat lielu stingrību un apņēmību, kāda tika demonstrēta pret Rīgas pašvaldību jautājumā par Deglava tiltu, demonstrēs arī pret iepirkumu mafiju, kuras astoņkājis jau smacē Iekšlietu ministriju?