22. janvārī LTV pārraidē Sastrēgumstunda aizrādīju, ka nav korekti Latvijas 1991. gada barikādes salīdzināt ar Kijevas barikādēm 2014. gadā. Mēs tolaik necentāmies sakropļot savējos žurnālistus, lai šādus noziegumus piedēvētu pretiniekiem. Pēc pārraidies, kuras laikā aizrādīju, ka Ukrainas opozīcija rīko nelietības, uzbangoja sašutuma straume. Kāds ir atļāvies apšaubīt Ukrainas revolūcijas cīnītāju gaišo tēlu un skaistos ideālus.Liela daļai politisko norišu komentētāju viss ir skaidrs. Tūdaļ Kijevā iebrauks Putina tanki, lai sadragātu ukraiņu tautas sapni par brīvību, demokrātiju un pašnoteikšanos iespējām, kļūstot par Eiropas daļu.
Daudzi Kijevā notiekošo saprot ļoti vienkārši. Barikāžu Maidana pusē ir labie, bet policijas spēki – viennozīmīgi sliktie. Doma, ka, iemetot Molotova kokteiļa pudeli sejā policistam, kas pilda dienesta pienākumus, Ņujorkā metējam, visticamāk, tiktu piespriests mūža ieslodzījums, nemaz neienāk prātā. Cīnoties par demokrātiju, tā drīkst! Tie, kas barojas no tikai ideoloģiski sagatavotas informācijas plūsmas (par revolucionāriem tiek ziņots tikai pozitīvais, bet par Janukoviča valdību tikai negatīvais), uzskata, ka zina visu, un ir gatavi dot padomus un mācīt ukraiņiem pareizas demokrātijas manieres. Tie, kam nav valodu barjeras izmantot visus informācijas avotus, saprot, ka Ukrainā vairāk nav viennozīmīgu atbilžu.
Taču, kā tas nākas, ka ekstrēmistiski noskaņoti ļaudis gūst simpātijas, kad demolē valsts iestādes, un par varoņdarbu tiek uzskatīta ierindas policista sakropļošana vai sagūstīšana, nemaz jau nerunājot par vēl trakākām zvērībām un provokācijām? Kāpēc ukraiņu publika aktīvi pret to neiebilst?
Lai to saprastu, izmantosim līdzību. Iedomājieties, ka demokrātiskā ceļā Latvijā uzvar «tiesiskuma koalīcija», kurā par premjerministru kļūst Edmunds Sprūdžs, bet dažādu kompromisu rezultātā iekšlietu ministra portfelis ir jāiedod «Bauskas maniakam» Ivaram Grantiņam, bet tieslietu ministra portfelis slavenajam «Rēzeknes betmenam» Ralfam Tokaho. Tad šāda valdība rosās piecus gadus, pieņemot arvien nekompetentākus lēmumus. Valsts ekonomikā ir pilnīgs krahs, bet plaukst un zeļ korupcija un partiju lobiju biznesi. Vietējai varai nodrošināts nesodāmības režīms, lai izzagtu valsti. Valdībai pietuvinātie un viņu bērni var izvarot un slepkavot, bet policija piesegs jebkuru noziegumu, arī tad, ja tā detaļas nonāks atklātībā nepārprotamu pierādījumu veidā... Tad kādā jaukā dienā pret šādu kliķi saceļas visai fašistiski noskaņota politiska grupa, kura nekautrējas no nelietīgām metodēm un gūst tik lielus panākumus, ka vara nobīstas no tās un sāk meklēt tautas atbalstu... Aicinu ikvienu lasītāju atbildēt: vai jūs būtu gatavs iet uz barikādēm, lai aizstāvētu šādu režīmu pat tad, ja tas ir demokrātiski ievēlēts? Vai tauta veidotu pretsparu tiem, kas saceltos pret šādu pārvaldību? Šajā līdzībā bija tikai nedaudz pārspīlējot izklāstīta Ukrainas politiskā ikdiena.
Tāpēc ukraiņi opozīcijai piedod pat nelietības un noziegumus, jo viņi taču spēja sadot pa zobiem tiem politiskajiem spēkiem, kas piesmēja ētiku, likumību un civilizētas normas.
Šī ir atbilde, kāpēc tad, kad vieni plosās, esošo varu ievēlējušais vairākums nemetas dot pretsparu. Tikai dažos apgabalos, kuros politiskie līderi bija apveltīti ar mazākām nesodāmības ambīcijām, izdodas noturēt līdzsvaru.
Savukārt to, ko domā klusējošais vairākums, var izteikt, vēlreiz atkārtojot tās atziņas, kuras izteicu 2009. gada pavasarī Neatkarīgajā, aprakstot ceļojumu uz Krimas dienvidu daļu: « Krimas krievi pauda savu neuzticību un sašutumu gan par tiem politiķiem, kas dzen līniju par Krimas neatkarību, gan par oranžajiem, gan par oranžo pretiniekiem – zili balto koalīciju. Vienkāršiem ļaudīm politiskās spēlītes ir līdz kaklam. Ļaudis vēlas mierīgi dzīvot un veidot savas dzīves. Viņi vēlas, lai tiktu izbeigta gan oranžo, gan zili balto politiķu visatļautība un patvaļa, lai samazinātos noziedzība un būtu kāds cerību stars par krīzes beigām.»
Nelietīgi rīkojas gan vieni, gan otri. Oficiālās varas pārstāvju pusē ir formālais likuma spēks un policijas ieroču arsenāls. Pretējā pusē ir naivi demokrātiski noskaņoti entuziasti, kuri ir apvienojušies ar varaskārām grupām, kuri izmantos pat visnelietīgākās metodes, lai sagrābtu varu.
Ukraina ir tik sarežģīts pretrunu mudžeklis, ka no malas labāk atturēties dot padomus, kas būtu jādara. Sliktākajā gadījumā Ukrainas konflikts attīstīsies pēc Dienvidslāvijas scenārija, kā pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Naivie, eiropeiski noskaņotie entuziasti īstajai politiskajai opozīcijai ir vajadzīgi tikai kā «lielgabalu gaļa», kā karogs Eiropas un amerikāņu simpātiju nodrošināšanai. Šos sapņotājus izmantos un pārmetīs pār bortu. Kauja par Ukrainu izvēršas starp tādiem spēkiem, kuri nekautrēsies izmantot jebkurus līdzekļus.