Bojātā telefona princips starp ES un Latviju
Manā bērnībā bija tāda spēle «bojātais telefons». Bērni nosēdās cits citam blakus, tad rindā pirmajam bērnam ausī tika iečukstēta kāda frāze, un viņam šī frāze bija jāiečukst ausī nākamajam bērnam, un tā tālāk, līdz rindā pēdējam vajadzēja sadzirdēto frāzi pateikt skaļi.
Kā atklājās, sākotnējais vēstījums, šādi nododot informāciju, tika sagrozīts visneiespējamākajās kombinācijās. Kaut kas līdzīgs šādai spēlei ir izveidojies starp Latvijas valdību un vadošajām ES institūcijām. Pēc tam, kad kāda frāze tiek izteikta Briselē, līdz brīdim, kad to politiķi ministru līmenī izsaka Rīgā, tā izskatās kā izgājusi cauri garai bojātā telefona ķēdei, jo tiek izkropļota līdz nepazīšanai.
Dažādu ES struktūru kabinetos man atkal un atkal ir sanācis uzklausīt, kādas, par spīti lielajiem panākumiem pirms iestāšanās eirozonā, ir Latvijas vājās vietas un nepadarītie darbi. Kā mantra tiek atkārtotas frāzes, ka Latvijas valdība tā arī nav spējusi īstenot nepieciešamās reformas augstākajā izglītībā, ka akreditācijas liegšanas iespējas nav izmantotas un augstākās izglītības reformas faktiski ir atliktas uz sešiem gadiem. Beigu beigās es ļoti aizkaitināts aicināju svarīgu Eiropas struktūras darbinieku skaidri un gaiši paskaidrot, kādas tieši reformas augstākās izglītības jomā tika pieprasītas (precīzāk būtu – stingri ieteiktas) Latvijas valdībai krīzes laikā? Pirms saņemt atbildi, man bija jāapzvēr, ka, pat spīdzinot, neizpaudīšu nedz ES runātāja vārdu, nedz viņa institucionālo piederību.
Latvijas augstskolu problēma tika identificēta kā masveidīga nevajadzīgu un reālām valsts un tautsaimniecības vajadzībām neatbilstošu diplomu producēšana. Īpaši gadījumos, kad šādi diplomi tiek iegūti par lielu mācību maksu, jo ģimenei, lai palīdzētu bērniem tikt pie nevajadzīga un darba tirgus vajadzībām neatbilstoša diploma iegūšanas, ir jāieslīgst kredītu jūgā. Aicinājums bija izbeigt bezjēdzīgu diplomu dalīšanu par maksu. ES eksperti aicināja Latvijas valdību izmantot krīzes apstākļus, kad reformas un pārkārtojumus īstenot ir vieglāk, un tad ar akreditācijas sistēmu likvidēt parazītisko un nevajadzīgo augstskolu diplomu producēšanu. Ja jūs nevarat atrast savus killerus, kas likvidēs programmas un slēgs augstskolas, tad mēs jums palīdzēsim atrast bendi no malas, kaut vai vācu akreditētāju izskatā. Jūs viņiem pateiksiet, no kurām augstskolām un specialitātēm ir jāatbrīvojas, un bende nolikvidēs visu pa tīro bez jebkādiem sentimentiem.
Kā šo skaidro, racionālo un loģisko vēstījumu interpretēja ministri, kuriem bija jāveic un kuri zvērēja īstenot vajadzīgās reformas?
Latvijā visām, pilnīgi visām augstskolām ir jāpāriet tikai uz maksas augstāko izglītību!
Tām privātajām augstskolām, kuras šos bezjēdzīgos diplomus producēja, ir jāiedala valsts budžeta apmaksātas studiju vietas (lai, ražojot bezjēdzīgus diplomus, ģimenes vismaz nonāktu parādu jūgā)!
Ir jāslēdz specialitātes, kuras Latvijā ir vienīgās, jo to mācību spēkiem nav savstarpējas sadarbības ar citām Latvijas augstskolām.
Jāatstāj tikai augstskolas, kuras semestra laikā iekļūs starp pasaules vadošajām augstskolām, bet pārējās ir jāslēdz ciet utt., utt., utt.
Turklāt tas viss tika pasniegts kā ES prasības un iegribas. Savukārt augstskolu darbinieki izmisumā vīstīja dūres, jo saprata, ka Eiropas institūcijas vēlas iznīcināt latvisko identitāti un kultūru.
Ko darīt tālāk? Bojātais telefons starp Briseli un Latvijas sabiedrību vajadzīgās reformas ir transformējis bezjēdzībā. Vai Latvijai ir jāgaida seši gadi, lai atsāktu reformas?
Ja problēma ir, kā to apraksta Eiropas eksperti, tad mums nav jāgaida pamudinājumi no Briseles. Latvijai nevajag aicināt killerus no Berlīnes, kas veiks akreditāciju. Jaunajam izglītības ministram regulāri godīgi un atklāti jānosauc visas tās specialitātes un profesijas, kuru diplomu saņēmējiem nav un tuvākajā laikā nebūs darba iespēju Latvijā. Latvijas jaunieši un viņu vecāki, pirms izvēlēties augstskolu, ir jābrīdina, kurās skolās diploma iegūšana par samaksu vai mācoties budžeta grupās ir bez perspektīvas.
