6. novembrī Saeima galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus Elektroenerģijas tirgus likumā, kuri nosaka «elektroenerģijas tirgus» pilnīgu atvēršanu no 2014. gada 1. aprīļa. Likums vēl nesniedz visas atbildes uz neskaidrajiem jautājumiem, jo tos noteiks Ministru kabineta Elektroenerģijas tirdzniecības un lietošanas noteikumi.
Ekonomikas ministrija skaidro, ka tiklīdz sāk darboties tirgus mehānismi, cenas tikai kāpj un kāpj. Mājsaimniecībām tiks solīts tarifu pieaugums vismaz 6% apjomā, bet daži prognozē, ka mājsaimniecību aplaimošana ar tirgu nozīmē elektrības tarifu pacelšanu pat par 40%.
Lai mājsaimniecības piespiestu izbeigt saistības ar Latvenergo, ir paredzēts draudu un represijas līdzeklis, kas saucas «garantētā piegāde». Garantēto piegādi veiks kāds no tirgotājiem, ja lietotājs neliksies ne zinis par Saeimas deputātu spēlītēm ar elektroenerģijas apgādes sistēmu. Lai šos cilvēkus sadzītu «tirgū», pēdējās piegādes cena mainīsies katru mēnesi.
To, kādas sekas gaida Latvijas iedzīvotājus pēc tirgus atvēršanas, var secināt, vērojot kā «tirgus atvēršana» ietekmēja Latvijas rūpniecisko patērētāju maksu par elektrību. Latvijas rūpnieciskajiem patērētājiem, kuriem elektroenerģijas tirgū bija jāiesaistās jau no 2007. gada, pašlaik ir jāmaksā viena no augstākajām elektrības cenām Eiropā. Pašlaik tā saucamajā brīvajā tirgū ir aptuveni 24 000 uzņēmumu, kas patērē ap 75% no Latvijā patērētās elektroenerģijas gada laikā.
Latvijas ārpus tirgus esošo mājsaimniecību noteiktā elektroenerģijas cena ir zemāka par ES vidējo, bet neproporcionāli liela, vērtējot, ka Latvija ir viena no visnabadzīgākajām Eiropas valstīm.
Ko nozīmē «brīvs tirgus» valdošās koalīcijas un ekonomikas ministra izpratnē? Latvijas pārvade no lielākās daļas elektroenerģijas privāto ražotāju iepirks saražoto elektrību, maksājot vairākas reizes augstāku cenu par vidējo elektrības cenu biržās. Mazo HES īpašniekiem tiks maksāta trīs reizes lielāka cena nekā vidējā elektrības cena biržā. Uzņēmējiem, kas ražos elektrību ar vēja ģeneratoriem, biogāzes vai biomasas stacijās, tiks maksāta cena, kas 2,5 reizes pārsniedz elektrības cenu (un pašizmaksu) starptautiskajā tirgū.
Starpību starp tirgus cenu un cenu, kur saņem privātie ražotāji, pieskaitīs visu elektrības lietotāju rēķiniem.
No 2014. gada «brīvais tirgus» tiek attiecināts uz mājsaimniecībām, bet netiek attiecināts uz lielāko daļu no Latvijas privātajiem elektrības ražotājiem. Uzņēmēji var mierīgi pumpēt naudu no elektrības lietotājiem, darbinot neefektīvas ražotnes. Ministru kabineta noteikumi nr. 262, kurus 2010. gada 16. martā (prot. nr. 14 31.§) parakstīja E. Repše, neefektīvu ražotņu īpašniekiem garantē atbrīvošanu no «brīvā tirgus» uz desmit gadiem un pat uz mūžu!
Taču tas nav viss. Igaunijas elektroapgādes uzņēmuma Enefit valdes priekšsēdētājs Jānis Bethers 2013. gada 17. septembrī norādīja: «Pēdējo mēnešu laikā aptuveni 50% stundu ir novērotas elektroenerģijas cenu atšķirības starp Latviju un Igauniju. Cenu starpība ir faktiskie elektroenerģijas pārvades izdevumi, un pēdējo dienu laikā šie izdevumi ir sasnieguši pat 30 eiro (21,08 lati) par megavatstundu, kas ir teju pašas elektroenerģijas cena.»
Izrādās, ka Latvijas pieprasītā maksa par to, lai elektroenerģija tikai šķērsotu Igaunijas un Latvijas robežu, ir lielāka par elektroenerģijas biržas cenu. Tāds «brīvais» tirgus!
Šādā «brīvajā tirgū» Saeima nolēma iedzīt visas Latvijas mājsaimniecības.
Sirsnīgi apsveicam!
Taču ikviens, kurš elementārā līmenī apguvis ekonomikas pamatus, zina, ka tirgū cenu nosaka pieprasījuma un piedāvājuma attiecība.
Tirgus ir «neredzamā roka», ka piespiež slēgt neefektīvas ražotnes un spiež ražot tikai tās preces un pakalpojumus, kuru izmaksas ir konkurētspējīgas.
Elektroenerģētikā tirgus ieviešana nozīmē pienākumu sadalei iepirkt elektroenerģiju no visiem Latvijas ražotājiem tikai par tirgus cenu. Tiem, kas nespēj ražot elektroenerģiju ar šādu pašizmaksu, ir jābankrotē un jāslēdz ražotnes. Tikai tad tas būs brīvais tirgus!!!
Pašlaik Latvijā tiek ieviests nevis elektrības tirgus, bet elektriskās korupcijas tirgus, izdabājot enerģētikas spekulantiem, starpniekiem un pārpircējiem.
Elektroenerģijas ražošanas un sadales sektorā ir vajadzīga valstiska pieeja, izbeidzot Latvenergo darba pakārtošanu komercbanku un finanšu sektora spekulantu interesēm.