Ar nelielu starplaiku tika publiskotas divas viena dokumenta redakcijas par Parex bankas pārņemšanas izvērtējumu. Valsts kontroles mājaslapā tika publiskots ziņojums. Savukārt dienu iepriekš Neatkarīgās mājaslapā tika publicēta daudz pilnīgāka dokumenta versija.
Ko pastrādājusi cenzora roka
Valsts vara vienkāršiem pilsoņiem iestāstīja, ka no Valsts kontroles ziņojuma ir izņemta tikai tā informācija, kas var saturēt sensitīvus personu datus, kad šādas informācijas publiskošana nozīmētu, ka tiek pārkapāts personas datu aizsardzības likums.
Tomēr tā nav. Faktiski no Valsts kontroles ziņojuma pirms tā publicēšanas ir izņemti secinājumi, teikumi un konstatējumi, kas nesatur nekādus jutīgus datus, bet kas, visdrīzāk, liecina, ka Parex pārņemšana ir neizdevīga Latvijas valstij.
Piemēram, Valsts kontroles ziņojumā nav atklāts punkts:
"Pircējs un Latvijas Republika, noslēdzot Ieguldījumu līgumu ar Akcionāriem, nav vienojušies ar Akcionāriem par tādu Ieguldījuma līguma konstrukciju, formu un saturu, lai maksimāli nodrošinātu valsts un pircēja intereses pret iespējamiem zaudējumiem un nodrošinātu iespējamos prasījumus pret akcionāriem, tam piemīt vairāki būtiski juridiski un finanšu riski, kas izriet gan no tiesību normām, gan no darījuma praktiskās realizācijas viedokļa, kā arī darījuma puses nav līdztiesīgā stāvoklī."
Kādus jutīgus privāta rakstura datus satur izdzēstais teikums? Vai pēc šā Valsts kontroles atzinuma teikuma publiskošanas Personu datu aizsardzības inspekcija tagad metīsies tiesāties ar mani, ar Neatkarīgo, ar Valsts kontroli, ar Ingunu Sudrabu? Uz priekšu!
Piemēram, vēl: slēdzot līgumus ar Akcionāriem, netika ievērots tas mandāts, kuru valdība piešķīra finanšu ministram.
Valsts kontroles ziņojuma punkts – Ieguldījuma līguma projektā tika iekļauti noteikumi, kas paredzēja atšķirīgus noteikumus nekā, bija paredzēts valdības mandātā:
– projektā nebija paredzēts noteikums, ka Akcionāriem jāpārveido tiem piederošais subordinētais kapitāls par bakas apmaksāto kapitālu;
– projektā nebija noteikts, ka Akcionāri iesaista bankas kapitālā tiem tieši vai netieši piederošos noguldījumus finanšu iestādēs Latvijā vai ārvalstīs;
– projektā nebija noteikts, ka Akcionāri sniedz personīgo galvojumu par bankas bilancē neatspoguļotiem zaudējumiem...
Kas no tā izriet? Valdība pilnvaroja finanšu ministru un Ministru prezidentu nodrošināt valsts intereses, taču pilnvarojums tika pārkāpts par labu privātpersonu mantiskām interesēm.
Tagad ir jautājums gan ģenerālprokuroram, gan KNAB un arī SAB – kas un ar kādām metodēm spēja ietekmēt, ka valsts augstākās amatpersonas tā vienkārši atkāpjas no valdības mandāta par labu divu cilvēku mantiskajām interesēm?
Tā var turpināt vēl un vēl. "Valsts ir vienojusies ar Parex banku par komercķīlu, nepārliecinoties par Parex bankas ieķīlātā komercķīlas priekšmeta vērtību un atbilstību noteiktām prasībām... Parex banka par labu valstij ir ieķīlājusi arī valsts galvotos kredītus."
Principā valsts manta ir pārdota valstij!!! Aū, ģenerālprokuror! Aū, KNAB, SAB un Drošības policija!
Latvijas Bankas loma
Tomēr I. Sudrabas ziņojums paplašina atbildības loku, jo sanāk, ka Parex afērā ievērojama loma bija Latvijas Bankai.
Tekstā ir atreferējums par runāto sēdē 30. oktobrī, kurā Latvijas Bankas prezidents konstatējis, ka bankas kapitāla pietiekamības rādītājs ir 0%. Valsts kontroles ziņojumā teikts, ka Parex bankai "Latvijas Banka ir piešķīrusi aizdevumu likviditātes atbalstam 170 miljonus latu un plāno 220 miljonus latu piešķirt nākamnedēļ".
Tagad stop! Valdība par Parex bankas pārņemšanu lēma 8. novembrī!!! Brīdī, kad valdībai bija it kā jāizvēlas, atbalstīt Parex banku vai neatbalstīt, tajā jau bija ieplūdināti miljoni Latvijas Bankas naudas (latu valūtas rezerves?). Šī informācija, ka Latvijas Banka, glābjot Parex, ir bez valūtas rezervēm, nonāca starptautiskajos tirgos un kalpoja par signālu spekulantu uzbrukumam lata stabilitātei.
Savukārt, ja valdības vīri un sievas 8. novembrī pateiktu nē atbalstam Parex bankai, tas būtu lēmums pateikt ardievu Latvijas Bankas rezervēm!!!
Nenoņemot no valdības atbildību, ir jāsecina, ka Latvijas Banka bija galvenais Parex īpašnieku interešu lobijs, vismaz posmā līdz 2008. gada 8. novembrim.
Taču ir arī otrs fundamentāls slēdziens, analizējot Ivara Godmaņa teikto 2008. gada 30. oktobra sēdē: pērkot Parex banku par latu, tā ir 800 miljonu latu pārmaksa. Godmanim tas ir skaidrs jau desmit dienas pirms valdības sēdes par Parex pārņemšanu.
Kas no tā izriet?
Nodokļu maksātāju dāvana
Parex īpašniekiem bija būtiski, lai kāds viņu vietā atdod naudu vairākiem ļoti svarīgiem klientiem. Ir pamats domāt, ka starp svarīgajiem klientiem nebija tikai ASV bankas, kuras varēja iesaldēt visu citu Latvijas komercbanku norēķina kontus dolāros. Lielā mērā, ja Parex nobankrotē ar blīkšķi, tā ir valsts atbildība, jo valsts ir oficiāli deklarējusi, ka tā uzrauga bankas un neļauj savā teritorijā strādāt bankrota kandidātiem. Ir pamats domāt, ka savu naudu vēlējās atgūt arī nerezidenti – ļaudis no Krievijas, kuri jokus nesaprot un par kuru varoņdarbiem ir radīti visi mūsdienu Krievijas kriminālie seriāli. Tāpēc nevis valdība attraucās uz Parex, lai sistēmai svarīgai bankai piedāvātu savu palīdzību, bet Parex īpašnieki pirmie atskrēja pie valdības pēc palīdzības.
Parex īpašnieki ar savām, es ceru, ka tikai nemākulīgajām finanšu manipulācijām notrallināja svešu naudu.
Godmaņa frāze valdības sēdē 30. oktobrī nozīmē, ka, valstij uzņemoties samaksāt Parex bankas saistības, bankas īpašniekiem, godīgi rīkojoties, vajadzētu piemaksāt 800 miljonus latu (šis novērtējums ir apbrīnojami tuvs tam ciparam, kas pēc tam tika iepumpēts Parex bankā). Tas nozīmē, ka bankas pārņemšana par latu, nepieprasot Parex lielo īpašnieku līdzdalību zaudējumu segšanā, bija nodokļu maksātāju dāvana 800 miljonu latu apmērā bankas lielajiem akcionāriem viņu mantas glābšanā.
2009. gada 2. oktobra TV tiešraidē pārraidē 100. pants I. Godmanis izvairījās no skaidras atbildes par teikto 2008. gada 30. oktobra sēdē.
Otrs smagais jautājums ir – kā interesēs bija neieviest finanšu līdzekļus aizplūšanas ierobežojumus?
Neatkarīgā jau rakstīja, ka no 7. novembra, kad Parex banka tika pārņemta, līdz pat 1. decembrim netika pieņemts lēmums par saistību izpildes ierobežošanu Parex bankā, t. i., tikai pēc 24 dienām no bankas pārņemšanas brīža. Šajā laikā, pēc Valsts kontroles atzinuma, no Parex bankas aizplūda 537,8 miljoni latu. Valsts kontroles materiāli liecina, ka jautājums par ierobežojumu noteikšanu šo 24 dienu laikā tika izvirzīts trīs reizes un tikai pēc tam valdība uzlika ierobežojumus debeta operācijām. Toreizējās I. Godmaņa valdības finanšu ministrs Atis Slakteris atcerējās, ka valdības sēdē tika runāts par šādu nepieciešamību, bet Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs uzstājis, ka to nekādā gadījumā nedrīkst darīt.
Arī pēc pārņemšanas tieši Latvijas Banka bija galvenā, kas iebilda pret saistību izpildes ierobežošanu Parex bankā.
Grandiozā kapitāla evakuācija
Principā izskatās, ka ar nodokļu maksātāju naudu tika izglābti Parex bankas lielo īpašnieku draugi un biznesa partneri. Faktiski nodokļu maksātāju nauda tika izmantota, lai finansētu fantastiska mēroga kapitāla evakuāciju no Latvijas. Jo ir aizdomas, ka nerezidentu ieguldījumi Parex bankā tika izvietoti ASV, Āzijas un Eiropas tirgos. Baņķieru nemākulības dēļ šī nauda tika pazaudēta, un tad, lai atdotu nerezidentiem viņu ieguldījumus, naudu izņēma nevis no citvalstu tirgiem, bet no Latvijas ekonomikas. Tieši šī grandiozā kapitāla evakuācija bija galvenais cēlonis, kāpēc Latvijas krīze ir tik dziļa. 670 miljoni latu tika izcelti no Latvijas ekonomikas un nekavējoties aizskaitīti uz citām zemēm, glābjot Parex svarīgākos klientus.
Vērtējot laiku, kad tika uzlikti ierobežojumi, un naudas plūsmas apmērus, iznāk, ka ierobežojumus naudas izņemšanai no Parex valdība ieviesa tāpēc, ka Valsts kasē vienkārši aptrūkās naudas līdzekļu, kurus varētu turpināt pumpēt Parex bankas dzīlēs. Tad arī 2008. gada 1. decembrī tika uzlikti ierobežojumi.
Šis secinājums pašos pamatos sagrauj mītu par to, ka Latvijas krīze būtu daudz mazāka, ja Latvija treknajos gados veidotu budžetu ar pārpalikumu un uzkrātu rezerves (mīts par Aigara Kalvīša lielo atbildību, ar kuru Parex pārņemšanā iesaistītie mēģina nomaskēt savu vainu).
Hā! Ha-hā!!! Ja 2005.–2007. gadā veidotos budžeta pārpalikums, tad obligāti būtu jāizsludina konkurss komercbankām, lai lieko valsts naudu apsaimniekotu. Zinot tā laika Parex politisko ietekmi, nav nekādu šaubu, ka Latvijas rezerves pārvaldīt uzņemtos... Parex banka, jo privātie taču pārvalda naudu daudz efektīvāk par valsti. (Tiesa, triki ar pensiju 2. līmeni pierādīja tieši pretējo – Valsts kase pensiju naudu prata pārvaldīt daudz labāk par privātajiem baņķieriem.) Taču pat tad, ja valsts rezerves tiktu uzkrātas Valsts kasē, efekts būtu tieši tāds pats. 300 miljonu latu lielas rezerves (kā igauņiem) ļautu turpināt Parex klientu glābšanu līdz pat 2008. gada 15. decembrim, un tikai tad ieviestu ierobežojumus. Valsts rezervju trūkums neļāva kapitālu evakuēt trešdaļai Parex klientu – nerezidentu.
Pie Latvijas politiskās sistēmas nekādas rezerves neglābtu valsti no katastrofas, jo visas rezerves tiktu nokurinātas Parex afērā un mēs atrastos pie tās pašas siles, kur pašlaik.