Gods, kauns - nacionālisms?

Mums patīk domāt, ka ir normāli lepoties ar savu kolektīvu - ģimeni, etnisko piederību, nāciju - un uzskatīt viņu sasniegumus pagātnē par savējiem. Mums patīk domāt, ka nav taisnīgi tikt demonizētiem un sauktiem pie atbildības par lietām, kurās neesam bijuši vainīgi vai kurās neesam piedalījušies.

Mums patīk domāt arī to, ka cilvēks, kurš uzņemas atbildību par savām kļūdām, nevainojot citus, un bauda tikai savus sasniegumus ir spēcīga persona. Visbeidzot, mums nepatīk liekulība, un mēs cienām cilvēkus, kuri ievēro skaidras, saskaņotas un paredzamas ētiskās nostājas. Es izklāstīšu kāpēc indivīda kolektīvā lepnuma, kauna un vainas izjūta mēdz būt fragmentēta un neapzināti savākta pēc principa “izvēlies, kas patīk”, kas savukārt noved pie morālas disonanses un sabiedriskas necieņas. Jānorāda arī, ka šajā rakstā, runājot par “atbildību”, es nedomāju vainu krimināltiesiskā nozīmē, bet tikai ētiskā.

Pastāv tūlītējs lepnums un vēstures lepnums. Apskatīsim futbola fanus - lai gan daudzi apgalvo, ka viņi skatās spēli, jo viņiem patīk pats process un rezultāts nav svarīgs, daudz tomēr vairāk svin savas iecienītās komandas uzvaras par savējām. Kad spēlētājs gūst vārtus, līdzjutēju acīs redzamās prieka asaras nerodas no tīras baudas par meistarīgu tehniku, bet gan no īstas laimes, kas sakņojas kopīgas uzvaras sajūtā. Interesanti, ka krietna daļa zinātnisko pētījumu apstiprina tēzi, ka daudzi futbola līdzjutēji - īpaši tie, kuri dziļi izjūt saikni ar nacionālajām komandām - bieži vien ir izteikti nacionālistiski noskaņoti.

Kas gan ir nacionālisms, ja ne lepnums par to, ko ne tu, ne tavi bioloģiskie senči nav paveikuši? Zinātniski atklājumi, monumentāla arhitektūra, iespaidīgas militāras uzvaras - lepnums par savu nāciju nozīmē lepnumu par šiem sasniegumiem tā, it kā tie būtu paša nopelni. Protams, cilvēks tieši nesaka “Es to izdarīju”. Šādas attiecības ar vēsturi daļēji ir salīdzināmas ar vecākiem, kuri lepojas ar savu bērnu izglītības iegūšanu vai citiem dzīves panākumiem, uzskatot, ka tie ir veiksmīgi izaudzinājuši bērnus. Tikai “bērns” šajā gadījumā ir nacionālais priekštecis. Vēsturiski izgudrojumi un tehnoloģiskais progress liek cilvēkam klusībā uztvert sevi kā locekli izcilu prātu straumē, pat ja pats sevi neuzskata par zinātnieku vai izgudrotāju. Militārās uzvaras ir, šķietami, vēl biežāks lepnuma avots. Arī šeit - cilvēks, iespējams, nekad nav turējis rokās ne šauteni, ne zobenu, un nav piedalījies kaujās, taču ar lepnumu saka: “mēs (kā nācija) varam atkārtot (iepriekšējo uzvaru).” Neatkarīgi no tā, vai tas izpaužas kā kluss lepnums, kas paceļ pašapziņu, vai kā šovinistisks imperiālisms - nacionālisms balstās uz ideju, ka pagātnes (arī tagadnes, ja tādi ir) cilvēku, kuri pieder pie manas nācijas, sasniegumi ir arī mani sasniegumi.

Bezatbildīgs nacionālisms izpaužas tad, kad cilvēks lepojas ar savas nācijas pagātnes sasniegumiem, bet ignorē tās neveiksmes, kaunu un vainu. Tas var attiekties gan uz pagātnes, gan uz mūsdienu notikumiem. Runājot par pagātnes notikumiem, bezatbildīgs cilvēks var izvēlēties divus ceļus - noliegšanu vai izslēgšanu. Noliegšana izpaužas kā atteikšanās atzīt, ka atsevišķi noziegumi vai kļūdas, ko izdarījusi nācija, vispār ir notikuši - tiek apgalvots, ka tie ir izdomāti vai pat pasniegti kā panākumi. Piemēri ir genocīda noliegšana, faktu izkropļošana par sadarbību ar fašistiskiem režīmiem vai šo darbību trivializēšana, kā arī kara zaudējumu mazināšana vai to interpretēšana kā stratēģisku ieguvumu ilgtermiņā. Savukārt izslēgšana notiek tad, kad cilvēks novelk “vēsturisku robežlīniju”, apgalvojot, ka tajā laikā nācija, kurai viņš tagad pieder, vēl neeksistēja, un tāpēc kādas devītā gadsimta ciltis vai to rīcība nav saistāma ar viņa mūsdienu lielo nāciju.

Runājot par tagadni, bezatbildīgs cilvēks var, līdzīgi kā attiecībā uz pagātni, izvēlēties realitātes noliegšanu, taču mūsdienu šķietamā individuālisma laikmetā viņš bieži mēdz arī mēģināt sevi mākslīgi atdalīt no grupas, kad uzmanība tiek vērsta uz nācijas ļaundarījumiem. Lai gan viņš ar lepnumu sevi identificē ar savu nāciju un jūtas aizvainots, ja kāds neciena viņa nacionālo vēsturi vai identitāti, tiklīdz runa ir par viņa tautas vadītāju mūsdienu noziegumiem vai nožēlojamām darbībām, viņš pēkšņi kļūst par pārliecinātu individuālistu. Viņš apgalvo, ka atbild tikai par sevi, un to, ko dara valsts vai tā sauktais “režīms”, nevar attiecināt uz viņu - autoritārās valstīs viņš saka: “tā ir tirāna darbības, ne manas”, demokrātiskās: “es par viņu nebalsoju”. Tomēr, neskatoties uz šādu paziņojumu, viņš joprojām ir lepns attiecībā uz savu nāciju un kolektīvo identitāti. Tādējādi viņš demonstrē savu “selektīvo nacionālismu”, kurā sasniegumi tiek uzskatīti par savējiem, bet kauns un vaina - par svešu atbildību.

Tagad aplūkosim pilnīgi pretēju situāciju. Pretstatā bezatbildīgam nacionālismam, kas izvairās no kauna, ir sabiedrības, kuras miglo savus pagātnes sasniegumus vai pat tos nicina, un savukārt izceļ savu vēsturisko kaunu kā galveno savas identitātes sastāvdaļu. Tā vietā, lai cildinātu, romantizētu un lepoties ar saviem zinātniskajiem, kultūras vai militārajiem sasniegumiem, viņi tos apzināti noraida, uzskatot, ka tos pilnībā aizēno vaina par vēsturiskām kļūdām. Šo cilvēku nācijas var būt piedalījušās ļaunprātīgā imperiālismā, kolonialismā, verdzībā vai genocīdā, tāpēc kaunu izjūtošie indivīdi jūt pastāvīgu vajadzību atvainoties, meklēt veidus, kā labot pagātnes netaisnības, un uzskata, ka nacionālisms ir ļauns, jo tas, viņuprāt, kalpo kā aizbildinājums šiem pāridarījumiem. Viņi uzskata, ka lepnums par savu nāciju ir kaitīgs, īpaši ja tas tiek izmantots kā normatīvais pamats proaktīvām vai reaktīvīvām darbībām.

Patiesi atbildīgs nacionālisms apvieno gan vainas, gan kauna apziņu. Atbildīgs nacionālists var lepoties ar savas nācijas vēsturisko diženumu, vienlaikus ar pilnu briedumu atzīstot arī tās izdarītos noziegumus un pārestības. Šāds nacionālisms veicina lepnumu, patriotismu un pašpārliecinātību, vienlaikus izskaužot sevis nicināšanu, bailes no pašizpausmes un - galu galā - pašiznīcināšanos. Tas veido saskaņotu ētisko sistēmu, kas nav liekulīga. Aizstājot šajā tekstā vārdu “nacionālisms” ar jebkuru citu kolektīvās identitātes formu - reliģiju, etnisko piederību, politisko sektoru, kultūru, valodas kopienu - doma paliek spēkā: būt atbildīgam kolektīva loceklim nozīmē ne tikai svinēt tā sasniegumus, bet arī dalīt atbildību par tā kļūdām un pāridarījumiem.

Bet kā ir ar individuālistu? Ar cilvēku, kurš uzņemas atbildību tikai par savām kļūdām un lepojas tikai ar saviem panākumiem? Pirmkārt, tas prasa spēcīgu personību, kas ir pārliecināta par sevi un nejūt vajadzību meklēt gandarījumu un spēka avotu citu cilvēku sasniegumos, tos pieņemot kā savējos. Tas ir rets gadījums. Vienlaikus tas prasa cilvēku, kurš pilnībā uzņemas atbildību un drosmīgi sastopas ar savu uzskatu vai rīcības sekām. Tas ir vēl retāk. Un visbeidzot - tas prasa, lai šis indivīds dzīvotu meža vidū, apņemts ar grauzējiem un citiem meža zvēriem, kur nav redzams neviens cits cilvēks. T.s. individuālisti var noliegt savu saistību ar nacionālismu, taču viņi joprojām paliek citu kolektīvu locekļi. Vīrietis nevar izbēgt no bailēm vai aizvainojuma, ko dažas sievietes izjūt pret vīriešiem kopumā. Reliģijas pārstāvis nevar izvairīties no nosodījuma, ko izsaka tie, kuri viņa ticību uzskata par vardarbīgu, aizspriedumainu vai pat teroristisku. Tautietis nevar izbēgt no vainas, ko citi viņam piedēvē par karu, ko uzsākusi viņa nācijas valdība. Uzņemties atbildību nenozīmē vienkārši pakļaut sevi nosodījumam - tas nozīmē arī pārņemt kontroli pār situāciju. Tas nozīmē iegūt spēju labot tās sāpes un netaisnības, ko radījuši tavējie, saglabājot personīgo godu un pārliecību sevī.