Covid-19 krīze ir atklājusi, cik neparedzama, svārstīga un nestabila ir kļuvusi mūsdienu pasaule. Mēs nezinām, kur un kad sāksies nākamā krīze, bet ir gluži noteikti skaidrs, ka tāda būs, un to piedzīvos arī Latvijas uzņēmēji. Līdz ar to gan uzņēmējiem, gan darbiniekiem ir jādomā, kā padarīt savus un uzņēmuma ienākumus ne tikai lielus, bet arī drošus iespējamo krīžu gadījumā.
Pirms Covid-19 krīzes daudzi uzņēmēji un darbinieki samazināja savus izdevumus, izvēloties nemaksāt nodokļus. Krīze ir skaidri parādījusi, cik tuvredzīga un nedroša ir šāda rīcība, jo ārkārtas situācijā valsts atbalsts nodokļu nemaksātājiem nav pieejams.
To ieskicēja jau 2008. gada krīze, bet pašreizējā krīze to apliecina pavisam skaidri un nepārprotami. Mūsdienu nestabilajā pasaulē ir vērts šodien saņemt nedaudz mazākus ienākumus, pretī iegūstot garantiju tam, ka krīzes laikā būs pabalsts, kas neļaus pamatam izslīdēt no kājapakšas, ka būs uz kā nostāties.
Pirms krīzes varbūt kādam vēl šķita, ka viņam izdevies apmuļķot valsti, nemaksājot nodokļus un ietaupīto naudu, piemēram, ieguldot ārzemēs. Tagad arī šiem ļaudīm ir skaidrs, ka mainīgajā pasaulē vienīgais stabilais pamata nodrošinātājs ir valsts.
Valsts ienākumi veidojas no nodokļiem. Tāpēc Covid-19 krīzei ir jārezultējas ar jaunu derību starp uzņēmējiem un Valsts ieņēmumu dienestu (VID), nosakot, ka visi vienādi maksā nodokļus, un attiecīgi visi maksātāji saņem atbalstu.
Svarīgi ir norādīt, ka ne visus uzņēmumus Covid-19 krīze skāra vienlīdz smagi. Eksportētājiem šo krīzi pārdzīvot bija ievērojami vieglāk, un tā tas būs arī nākamajās krīzēs. Eksportējošo kompāniju precēm vai pakalpojumiem vienmēr kaut kur pasaulē atradīsies klienti un pieprasījums, savukārt vietējā tirgus spēlētāju ienākumi var pēkšņi beigties. Tāpēc vienīgais ceļš uzņēmumiem, kas ir pārdzīvojuši līdzšinējo krīzi, ir pārorientēties, kļūstot par eksportējošiem komersantiem. Tas ir drošāk un tālredzīgāk. Taču nopietns šķērslis šā mērķa sasniegšanai ir aplokšņu algas.
Lai izveidotu eksportējošu uzņēmumu, ir nepieciešami finanšu ieguldījumi, kas ir ievērojami lielāki nekā, piemēram, vajadzīgs mazas kafejnīcas atvēršanai. Lai šos līdzekļus dabūtu, vajag aizņemties naudu bankā. Bet to ir grūti izdarīt, ja uzņēmums maksā aplokšņu algas, jo šādā gadījumā tā finanšu rādītāji ir nepiemēroti kredītu saņemšanai. Turklāt Latvijā šobrīd ir pieejami valsts atbalsta instrumenti uzņēmējdarbības paplašināšanai, taču arī tie nav pieejami, ja komersants nevar pierādīt savu ilgtspēju, tostarp nodokļu nomaksas jomā.
Tādējādi uzņēmumi, kas līdz šim deva priekšroku aplokšņu algai un paļāvās uz to kā uz metodi peļņas sasniegšanai, redz, ka viņi ir iespiesti stūrī. No vienas puses, labākie darbinieki vēlas sociālās garantijas, no otras puses, jārēķinās ar spiedienu no VID, bet, no trešās puses - nav iespējams saņemt ne bankas kredītu, nedz valsts atbalstu.
Rezultātā ir radusies nopietna Latvijas tautsaimniecības problēma: mums ir daudz mazu uzņēmumu, kas optimizē nodokļus un tāpēc nespēj iegūt kaut cik vērā ņemamu mērogu, tādēļ veģetē vietējā tirgū.
Latvijas tirgū daudzi uzņēmumi maksā aplokšņu algas, kā arī izmanto mikrouzņēmuma nodokļa (MUN) režīmu. Tam uzņēmumam, kas godīgi maksā visus nodokļus, Latvijā ir augstāka ražošanas pašizmaksa salīdzinot ar legālo un nelegālo nodokļu shēmu izmantotājiem. Es labi saprotu, kā var izveidot MUN, taču tikpat labi redzu, ka tas nav ilgtermiņa attīstības ceļš.
Tajā pašā laikā šīs savas nostājas dēļ man ir jārēķinās ar grūtībām uzvarēt tajos Latvijas konkursos, kur piedāvājumā algām ir liela ietekme uz produkta pašizmaksu. Īpaši skarbi šī situācija izpaužas, ja startē publiskā sektora iepirkumos, kur svarīga ir tikai un vienīgi cena, nevis kvalitāte. Tāpēc tajos nereti uzvar nelieli vietējie uzņēmumi, kas samazina produkta pašizmaksu, izmantojot gadījuma darbaspēku. Par šo produktu un pakalpojumu zemo kvalitāti mēs visi daudzkārt esam pārliecinājušies.
Runāsim skaidru valodu: izvairīšanās no nodokļu nomaksas Latvijā notiek divos veidos, no kuriem viens ir aplokšņu algas, tātad nelegāls, bet otrs ir MUN, kas formāli ir legāls, taču kropļo konkurenci un nesniedz darbiniekiem nekādas sociālās garantijas, turklāt nesamaksātie nodokļi laupa mūsu vecākiem pensijas, bet mūsu bērnu skolotājiem un ārstiem - to algas,.
MUN shēma laika gaitā sevi ir izsmēlusi - ir pienācis laiks visiem godīgi maksāt vienādus nodokļus un vienādi saņemt valsts garantijas. Laiks darba ņēmējiem izvēlēties drošību, uzņēmējiem laiks piesaistīt izcilākos darbiniekus, bet mums ir laiks kopā būvēt lielus, spēcīgus un ilgstamus eksporta uzņēmumus.